Latvijā, tāpat kā citviet pasaulē, īpaši Amerikā, cilvēki pārģērbjas maskās un iziet ielās, ejot no mājas uz māju. Amerikā šī ir tradīcija ar dziļu simbolisku nozīmi. Šos svētkus svin visa tauta, un viņiem tie ir tikpat nozīmīgi kā, iespējams, mums Lieldienas, svecīšu vakars vai pat Jāņi un Ziemassvētki. Amerikā ar šiem svētkiem piemin aizgājušos. Tā ir Visu svēto dienas svinēšanas tradīcija, kad sanāk kopā visa ģimene un pie svētku galda piemin aizgājušos, īpaši bērni iet no mājas uz māju, saģērbušies maskās, un prasa saldumus, grebj ķirbjus ļauno garu aizbaidīšanai.Latvijā tiek pārņemta šo svētku ārējā forma bez simboliskās nozīmes. Bērni saģērbjas sveštautiešu maskās un staigā pa mājām prasot saldumus, kā vienīgo iemeslu minot, ka Helovīnos tā dara. Helovīni ir svētki, ko svin tauta, kas no Latvijas atrodas ļoti tālu, pat nav attālos kaimiņos, un vienīgā kopīgā lieta, kas vieno mūsu kultūras, ir tas, ka mēs skatāmies viņu ražotās filmas. Amerika ir salīdzinoši ļoti jauna zeme. Baltu valoda (latviešu un lietuviešu) ir viena no senākajām dzīvajām valodām, attiecīgi arī mūsu kultūru mēs varam uzskatīt par ļoti senu un spēcīgu. Arī latviešiem ir maskošanās tradīcija un aizgājušo pieminēšana līdzīgi kā Amerikā. Latvijā nav viens konkrēts datums, bet tas ir laiks no rudens Mārtiņiem līdz pavasara Meteņiem. Rudenī līdz Ziemassvētkiem ir arī veļu laiks. Veļu laikā tiek pieminēti un cienāti veļi – tas ir, vakarā tiek saklāts bagātīgs galds un atstāts pa nakti. No rīta visa ģimene sanāk kopā uz rīta mielastu. Nianses ir atkarīgas no ģimenes. Tas var būt pirms vai pēc baznīcas apmeklējuma. Šajā mielastā tiek pieminēti aizgājušie. Maskās iet jaunie, kamēr saimnieki paliek mājās. Jaunie, saģērbušies maskās, iet no mājas uz māju sagādājuši ne tikai maskas, bet arī priekšnesumus. Kad iet maskoties, ir katra paša izvēle, bet biežāk iet maskās tad, kad visa tauta svin gadskārtu svētkus – Mārtiņi, Ziemassvētki, Meteņi. Tad arī vairāk saimniekiem ir uz galda uzlikts un viesiem vairāk var iedot. Maskošanās ir kā svētku sastāvdaļa. Kad paši paēduši un pie galda vairs negribas sēdēt, spēles jau ir izspēlētas un ģimenes lokā pabūts, tad draugi sanāk kopā, pārģērbjas un iet ciemos. Tā ir kā jautra atrakcija. Lai jautrāka iešana, tiek daudz dziedāts un līdzi ņem dažādus rīkus, ar ko taisīt troksni un ritmu sist. Tas, kādas maskas velk un ko ņem līdzi, ir atkarīgs no katras kompānijas. Citiem svarīgi, lai neviens neatpazīst, citiem tas nav būtiski, ka tik ciemos aiziet. Kad iet ciemos, vajag arī kādu iemeslu. Protams, ja tik nabags, ka neko nevar izdomāt, var jau masku atrādīt un par to modes skati kādu saldumu paprasīt, bet labāk un pašiem interesantāk, ja izdomā kādu priekšnesumu – vai līgavu izprecināt, vai kādu iedomātu aitu pārdot, vai kādu citādu teātri nospēlēt. Runājot par maskām, tikai retais noliegs, ka domai un vārdam ir liels spēks. Tāpēc arī maskas velk prātīgi. Katram ir savs iemesls, kāpēc vilkt tādu vai citādu masku. Man patīk doma, ka jāvelk tāda maska, no kuras gribas spēku paņemt, it kā caur iemiesošanos iegūt maskas spēku. Domājot par maskām, noteikti ir vērts arī padomāt, cik tās ir latviskas. Ja mēs braucam uz ārzemēm, gribam redzēt to, kas viņiem ir savādāks, un lietas, kas simbolizē viņu nacionalitāti, vērtējam ļoti augstu un mēdzam paņemt sev līdzi, it kā paņemt gabaliņu no šīs zemes un no šīs zemes kultūras. Ja mēs velkam amerikāņu maskas, tad ciemiņiem neesam interesanti, jo mēs rādām to, ko esam aizņēmušies no amerikāņiem, bet diez vai kāds brauks uz Indiju, lai redzētu latviešu suvenīrus. Latviskas maskas ir prece, ko mēs varam pārdot uz ārzemēm un ko ārzemnieki varētu paņemt no mums kā daļu no Latvijas kultūras. Bet ārzemnieki nav vienīgais iemesls, lai mēs vilktu savas maskas. Ir taču pēc svētkiem interesanti aprunāties, kāds kurš ir izskatījies un kurš atpazīts, kurš ne. Latviešu tradicionālās maskas ir dzērve, zirgs, muzikants uz siena kaudzes, nāve, beigtais nes dzīvo, garā sieva, mazais vīrs, kaza, vilks, vīrieši pārģērbjas par sievietēm, sievietes – par vīriešiem u.c.
