Tā nu tas pirmsziemas laiks ir pienācis, kas makšķerniekiem vienmēr saistās ar līdaku un zandartu izciliem lomiem. Runa jau te vairāk nebūs par daudzumu, bet gan trofeju copi, jo nupat jau aiziet lielās!
Lobes ezera labumiŠis ezers ir zināms un apmeklēts jau kopš bērna kājas. Katrs stūrītis te pazīstams. Vasarā līņi, bet rudenī līdakas. Katru gadu šajā ezerā tiek izvilkts kopumā ap 10 tonnām zaļsvārču. Makšķernieku presings ir liels. Tikai pārdoto licenču skaits gadā sasniedz sešus tūkstošus. Pa sezonu tiek izvilktas vismaz 100 līdakas, kas ir svarā virs sešiem kilogramiem, un tas priekš Lobes ezera 500 hektāru platības ir ļoti labs rādītājs. Taču te jāpiebilst, ka šis gads vai, pareizāk sakot ziema, kas tuvojas, var Latvijas seklajiem ezeriem nodarīt milzīgus zaudējumus, jo pašreizējā brīdī ūdens līmenis tajos ir katastrofāli zems. Ja būs barga ziema ar biezu ledus un sniega segu, tad būs ziepes un no zivju izslāpšanas nebūs pasargāts neviens seklais ezers. Pašreizējā brīdī pat Burtnieku ezera līmenis ir noplacis līdz diviem metriem dziļākajās vietās. Atliek vien cerēt uz ilgstošām lietavām, jo tas būtu zivju vienīgais glābiņš, bet nu par copi un pēc būtības. Kamēr notiek ziemas atnākšanas process, rudens iznāciens turpinās – jo sūrāk tas izpaužas, jo labāki makšķernieku nostāsti vai arī patiesības.
Lielas vai mazas…Rudens pusē ir copmaņi, kas laivā darbojas uzreiz divās frontēs. Ir gan spinings, gan makšķere dzīvās ēsmas peldināšanai. Bieži vien spiningojot nevar panākt to, ko var izdarīt ar dzīvo zivtiņu.Dzīvā zivtiņa vēlā rudenī katram makšķerniekam ir zelta vērtībā. Pirmkārt tas attiecas uz dzīvās zivtiņas iegūšanu, izmantošanu un saglabāšanu. Ja par izmantošanu viss ir skaidrs, tad iegūšana un saglabāšana jau prasa noteiktas zināšanas. Uz šo brīdi līdaka kļūst ļoti agresīva. Pats īpatnējākais ir tas, ka katrai zaļsvārcei, kas ir ap 2–5 kilogramiem, kuņģis ir pieēsts ar mazām smalkām zivtiņām, nevis skaistu raudu, ruduli vai plici. Protams, nav izslēgumu, bet pārsvarā izskatās, ka līdaka novaktē bariņu mazo maiļu vai raudiņu un ar atvērtu muti sparīgi metas bara vidū. Pēdējās līdakas, ko esmu noķēris Engures, Babītes un Lobes ezeros, ir bijušas vai nu ar tukšiem punčiem, vai mazām, smalkām zivtelēm. Starp citu, arī pirmais ledus vienmēr ir atzīmējies ar līdakām, kam kuņģī ir vismaz padsmit smalku mazo zivju. Tātad secinājums vienkāršs. Līdaka pašreiz ķer visu, kas kustas, jo tauki ziemai taču ir jāuzkrāj.Nupat Lobes ezers atzīmējās ar 10,9 kilogramu smagu zaļsvārci, kas tika noķerta uz visparastākā metāla šūpiņa. Pats pirms pāris dienām izvēlējos ne tos labākos laikapstākļus, jo pat laivu bāzes saimnieks, kad ņēmu laivu, galvu vien nogrozīja, bet visa atbildība jau pašam vien jāuzņemas. Patiesībā nebija nemaz tik traki, kaut gan reti kurš dodas ezerā, ja tiek piesolīti brāzmaini vēji ar 12 metriem sekundē. Tomēr te ir priekšrocības ezeru pārzinātājiem, kas zina, kur var noslēpties. Tā nu es, bruņojies ar 25 karūsiņām copei uz dzīvo un spiningu, metos sparīgi airēt. Lai tiktu uz savām vietām, nācās šķērsot vēja pūtiena lielāko apvidu. Bija gan brīdis, kad nodomāju: a nafig man tas vajadzīgs. Taču pēc tam tiku atalgots ar uzviju. Kopumā nepilnās sešās stundās uz māju pusi devās piecas līdakas. Vēl četras tika amnestētas un sešas reizes vairākas plēsoņas, ja tā var izteikties, dabūja pa zobiem. Tātad diena izdevusies un itin sportiska. Kādam droši vien radīsies jautājums, kāpēc vējainā laikā līdakas ir vieglāk noķert nekā pilnīgā bezvējā jeb, kā mēs sakām, bula laikā. Iemesls ir ļoti vienkāršs. Seklos ezeros pie spēcīga vēja pūtiena līdakas cenšas zāļu pudurus atstāt, jo acīmredzot tām ne visai patīk, ka to sānus baksta niedres, kas vējā lokās. Tās iznāk klajumā un, kā likums, meklē aizvēja puses aiz lielajiem niedru laukumiem. Te tad tās ir arī jāmeklē.
Daugavas velcētājiem ražas novākšanas laiksKāds mans sens paziņa, kopš iegādājies laivu ar degvielas dzinēju, tagad ir pilnībā nodevies Daugavas izpētei, un viņa lomi sezonas laikā ir vienkārši apskaužami. Kā viņš pats saka, – agrāk skraidelēja apkārt pa Latviju un nezin kur mēģināja sagrābstīt nezin ko, lai itin bieži notērētu naudiņu un atgrieztos mājās pilnīgi tukšā. Kaut kas esot bijis visā tajā štellē jāmaina. Tagad viņš jau otro gadu velcē pa Daugavas zemūdens kantīm, bet tā kā darba kārtība nav tā pateicīgākā, tad upē kādu dienu var ieskriet vien uz pāris stundām. Tomēr šajā laikā viņš šogad no jūnija ir ticis pie trim skaistām līdakām 7,5, 8,5 un 9 kilogramiem svarā. Tāpat astoņus kilogramus smags samiņš ir ticis pabraukties ar auto līdz mājas virtuves pannai. Par mazākiem izmēriem un daudzumiem nav vērts tērēt laiku.
Dīvainais Liepājas ezers Par šo ūdenskrātuvi biju dzirdējis daudz interesantu lietu. Pirmkārt, protams, tās ir jūras līdakas. Dīvaini baltas, kas masveidā iepeld ezera seklajos plašumos, tiklīdz no jūras iepūš pareizais vējš. Pati ezera ūdens līmeņa un līdz ar to copes struktūra ir visai amizanta. Ezers pilnībā ir pakļauts jūras ietekmei. Vienas dienas laikā ezera ūdens līmenis var mainīties vairākas reizes. Braucot ezerā ar motoru pa īpaši atzīmētu ūdens joslu (jo nobraukt no tās nav ieteicams), parasti pārsvarā visi uzturas un velk līdakas ezera tālākajā posmā, taču te arī sākas tie lielākie joki, kad pilnībā ir visas iespējas, ka atpakaļ uz bāzes vietu nāksies nevis lepni stūrēt laivu ar dzinēja palīdzību, bet gan itin sparīgi darboties ar airiem. Kā paši vietējie saka, – labākais copes laiks ezerā ir tad, kad pūš maksimāli spēcīgs makšķerniekam pieņemamais vējš. Laba vai izcila cope te ir saistīta ar ezera ūdens spēcīgu viļņošanos, jo izteikti dzidrais ūdens skaidrā un mierīgā laikā liek līdakām būt ļoti uzmanīgām. Parasti uz Liepāju braucam tā saucamajā divdienniekā, un arī tas ir saistīts ar neizskaidrojamām un ļoti svārstīgajām ūdens līmeņa izmaiņām. Saki ko gribi, bet jocīgi baltās jūras līdakas tomēr ir daudz garšīgākas kā tās, kas noķertas iekšzemes ūdeņos. Varbūt tāpēc uz šo ezeru pavasara atklāšanā un vēlā rudenī dodas ļoti daudz spiningotāju no visas Latvijas.
