Kopš 18. oktobra smilteniešu novadnieks Edgars Groza strādā Lībijā. Ziemeļāfrikas valsts galvaspilsētā Tripolē, Policijas koledžā, jaunietis māca angļu valodu vietējiem policistiem.
Smiltenietis nokļuvis Lībijā laikā, kad uz turieni jau kopš septembra sākuma neiesaka doties Latvijas Republikas Ārlietu ministrija, ņemot vērā pašreizējo iekšpolitisko un drošības situāciju šajā valstī. Ministrija brīdina, ka Lībijā pastāv augsts terorisma un cilvēku nolaupīšanas risks, kā arī aicina izvairīties no vietām, kurās pulcējas liels cilvēku skaits. Arī Latvijas plašsaziņas līdzekļi vēl nesen informēja par Lībijas premjerministra Ali Zeidana īslaicīgo sagūstīšanu. Šis notikums apliecinājis, ka divus gadus pēc bruņotās sacelšanās pret diktatora Muammara Kadāfi režīmu valstī aizvien valda haoss un Tripolē nav drošības pat augstākā ranga amatpersonām. Premjeru nolaupīja viesnīcā, ko uzskatīja par vienu no drošākajām ēkām Lībijas galvaspilsētā. Edgars labi saprot, kādā valstī izvēlējies strādāt, piesakoties uz internetā izlasītu sludinājumu, taču tas ir viņa brīvprātīgs lēmums. “Man ir vajadzīgs izaicinājums, jaunas lietas, jauni piedzīvojumi,” atzīst jaunietis.
Vienīgais baltais cilvēksKontrakts ar darba devēju Edgaram ir no trijiem līdz deviņiem mēnešiem, atkarībā no turpmākās situācijas. “Pēc Kadāfi nāves Lībijas iedzīvotāji joprojām cīnās par to, lai visi, kuri bija pie varas Kadāfi laikā, varu zaudētu. Tie ieroči, kas viņiem bija rokās, nekur nav pazuduši,” saka Edgars. Lieki doties ārpus Policijas koledžas bāzes, kur viņam ierādīts arī miteklis, jaunietis tāpēc negrasās.“Ziemeļlatvija” ar Edgaru tikās Smiltenē, kad viņš šeit bija ieradies apciemot mammu Inetu un māsu Elizabeti. Jau kopš 2008. gada, Smiltenes Centra vidusskolas 12. klases absolvēšanas, viņš dzīvo Lielbritānijā. Pērn Edgars absolvēja Eseksas Universitāti, iegūstot augstāko izglītību politikā un starptautiskajās attiecībās. Papildu tam tika pabeigti īpaši angļu valodas kursi pēc Kembridžas valodu skolas metodēm, lai varētu šo svešvalodu mācīt citiem, iesaistoties brīvprātīgo darbā. Piemēram, šovasar trīs nedēļas Edgars kā brīvprātīgais darbojās Rietumāfrikas valstī Ganā.Viņa nākotnes mērķis ir strādāt kā diplomātam vai veidot starptautiskās attiecības ar jaunattīstības valstīm. Taču pagaidām, kamēr pašam nav savas ģimenes, jaunietis vēlas ceļot, apskatīt pasauli, redzēt, kā dzīvo cilvēki citur, un uzzināt, ko viņi domā, kā arī iespēju robežās palīdzēt jaunattīstības valstu iedzīvotājiem.Viens no veidiem, kā to darīt, ir brīvprātīgā darbs. Uz Ganu Edgars devās ar vēl 11 citiem jauniešiem, kurus pazina kopš studijām Eseksas Universitātē.“Viņu vidū biju vienīgais baltais cilvēks,” stāsta Edgars. “Astoņi cilvēki mūsu grupā bija etniski ganieši, viens – no Dienvidsudānas, viena meitene – no Etiopijas, viena – no Kenijas, taču visu mūžu viņi bija dzīvojuši Lielbritānijā.”
Sūtīs naudu OlīvijaiGanā brīvprātīgo grupa dzīvoja nelielā pilsētā Atlantijas okeāna krastā, aptuveni trīs stundu braucienā no Ganas galvaspilsētas Akras.Jaunieši strādāja skolās un bērnunamos, atjaunoja vietējo bibliotēku, kas nebija izmantota kopš 80. gadiem: tīrīja putekļiem aizaugušo telpu, pārkrāsoja bibliotēkas plauktus, sašķiroja grāmatas un izmeta vecās, sapelējušās.“Braucām uz Ganu, lai stāstītu vietējiem iedzīvotājiem par izglītības nozīmi cilvēka dzīvē. Ganā viņi iet uz skolu, kaut ko drusku iemācās, taču daudziem dzīve beidzas, strādājot par šoferiem mazos bānīšos vai pārdodot ēdienu uz ielām. Gribējām viņus motivēt, iedvesmot un atklāt, ka dzīvē ir daudz iespēju, ko var sasniegt, tikai vajag skaidru mērķi un vērienu. Stāstījām, ka pasaule ir daudz plašāka par viņu ciemu un tajā ir daudz profesiju, ne tikai ārsts, policists un advokāts, ko vietējie pārsvarā zina,” uzsver Edgars.Gana ir viena no attīstītākajām valstīm Āfrikā – viena no pasaulē vadošajām kakao eksportētājām. Tās eksportprece ir arī zelts. Taču ienākumi starp Ganas iedzīvotājiem tiek sadalīti nevienlīdzīgi, un plaisa starp turīgo slāni un trūcīgajiem valsts iedzīvotājiem ir ļoti dziļa, ievērojis Edgars.Tādējādi Ganā ir daudzas ģimenes, kurām trūkst naudas, lai izskolotu savus bērnus. Ir mājas, kurās pietrūkst pat elementāru higiēnas piederumu, piemēram, uz visu ģimeni ir viena zobu suka. Brīvprātīgie jaunieši Ganā sadarbojās ar kristiešu organizāciju, kas Lielbritānijā, ASV un Kanādā meklē sponsorus Ganas bērniem un palīdzēja viņiem apzināt materiālo un finansiālo situāciju ganiešu ģimenēs. Piesaistītie sponsori regulāri sūta naudu – katrs vienam konkrētam bērnam, pārsvarā viņa izglītībai, un pēc savām vēlmēm klāt pievieno vēstuli vai dāvanu.“Arī man sāpēja sirds par bērniem,” atzīst Edgars, kurš tagad pats piepulcējies sponsoriem un, cik vien ilgi varēs, sūtīs ik mēnesi 30 latus no sava bankas konta deviņus gadus vecai meitenītei Olīvijai, kuras ģimenei nav līdzekļu, ko samaksāt par Olīvijas izglītību.“Biju tajā vietā, redzēju un runāju ar šīs kristiešu organizācijas pārstāvjiem, strādāju kopā un zinu, ka viņu sirdīs ir patiesa vēlme strādāt bērnu labā. Tāpēc arī zinu, ka nauda tiešām aiziet labos nolūkos,” ir pārliecināts Edgars.Tas, ka Ganā darbojas kristiešu organizācija, ir pat pašsaprotami, jo tā ir izteikta kristiešu valsts, – aptuveni 80 procenti iedzīvotāju ir kristieši. Svētdienās ganiešiem ir ierasts saposties un doties uz dievkalpojumu baznīcā. Ciemojies, pie kā vien vēliesGanā, kas ilgi bijusi Lielbritānijas kolonija, oficiālā ir angļu valoda. Angliski runā daudzi vietējie iedzīvotāji, tāpēc neesot problēmu ar viņiem sazināties, tai skaitā ar bērniem, kuri šo valodu mācās skolā. Ganā ir arī savas vietējās valodas, jo valsts iedzīvotāju populācija sastāv no sešām galvenajām etniskajām grupām, taču vietējie angļu valodu pārzina labā līmenī, atzīst Edgars. “Afrikāņi var pieļaut gramatiskas kļūdas, taču viņi cenšas izteikties izcili gudros vārdos un parādīt savu inteliģenci. Viņi ir arī ļoti draudzīgi pret balto rasi un sauc baltos cilvēkus speciālā vārdā, īpaši bērni, – par obruni. Bērni skrien pakaļ, ķeras pie rokām un sauc – obruni, nopērc man to vai to,” atceras latvietis.Ganas iedzīvotāji arī vēlas, lai pret viņiem un viņu zemes tradīcijām izturētos ar cieņu. Edgars bija aculiecinieks incidentam Akrā, kad kāds ārzemnieks, atteicies pirkt speciāli viņam nopītu rokassprādzi, saņēmis klaju nosodījumu un mudinājumu braukt atpakaļ uz savu valsti. Edgaram interesenta šķiet ganiešu paraža uzņemt savā mājoklī ikvienu. “Tur nevajag speciālu uzaicinājumu ciemoties. Vari iet ciemos jebkur jebkurā brīdī, justies brīvi, taisīt pats sev ēst. Tur ir liela kopības sajūta.”Edgars arī secina, ka iepazīt cilvēku dzīvi ārzemēs, it īpaši citos kontinentos, ir ļoti vērtīga pieredze, kas turklāt labi sasaucas ar viņa raksturu. “Man ir grūti palikt vienā vietā, darīt rutīnas darbu,” atzīst jaunietis.
