Sestdien rudens gadatirgū Smiltenē ievēroju koka paliktni Latvijas valsts robežas formā, kura ligzdiņās var izvietot visus jubilejas latus – piemiņai. Un tieši šis amatnieku izstrādājums daudz vairāk par visām eiro ieviešanas reklāmas kampaņām ieblieza pa jūtām, – kaut arī runāts par to ir daudz un ilgi, mūsu nacionālās naudas, mūsu lata, kā maksāšanas līdzekļa taču nebūs jau pavisam drīz! Jau pēc trijiem mēnešiem (sākot no 2014. gada 14. janvāra) arī Latvijā norēķināties varēs tikai ar eiro. Lats pēc tam paliks tikai piemiņas lieta, suvenīrs uz šāda koka paliktņa vai citur, – kur nu katrs tos saglabāsim, lai pēc gadu desmitiem rādītu bērniem, mazbērniem vai mazmazbērniem, kāda izskatījās otrās Latvijas brīvvalsts naudiņa. Kad biju maza, mani vecāki un vecvecāki par pirmās Latvijas brīvvalsts laiku stāstīja ļoti maz. Taču mājās bija kāda lieta, kas man šķita īpaša, kā atsauce uz kādu noslēpumainu laiku, kas padomju laika bērniem vairāk bija šķitums, nekā realitāte. Tā bija saktiņa, kas pagatavota no pirmās Latvijas brīvvalsts kaltā sudraba pieclatnieka. No monētas aizmugures izzāģētā vai citādi ārā izdabūtā tautumeitas galva profilā bija izmantota kā saktas galvenais elements. Tagad uz Latvijai paredzētajām viena un divu eiro monētām atkal būs redzams tās pašas tautumeitas portrets – tas pats, kas uz pirmskara laika kaltajiem sudraba pieclatniekiem. Izskatās skaisti, taču man, kaut gan raksturā nebūt neesmu sentimentāla, lata un santīmu aiziešana pagātnē liek acīs sariesties asarām. Drīz mēs, ikviens latvietis, zaudēsim kaut ko ļoti būtisku, kas nav rokām sataustāms, bet ir izjūtams garā, piederībā savai tēvu zemei, lai cik skaļi tas skanētu.
Ar latu zaudēsim daļu sevis
00:00
17.10.2013
130