Ir pagājuši 25 gadi kopš dibināta Latvijas Tautas fronte. Tā bija pirmā masveidīgākā organizācija, kas aptvēra plašus tautas slāņus, tos vienojot cīņā par brīvību. Pēc kosmiskajiem mērogiem, 25 gadi ir pavisam īss laika sprīdis. Taču tas aptver apmēram trešdaļu cilvēka mūža. Gluži cilvēciski šķiet, ka kopš Tautas frontes dibināšanas ir pagājusi mūžība, jo tik daudz ir noticis mūsu dzīvē un tik ļoti ir izmainījusies Latvija. Vai uz labo vai slikto pusi? Atceroties to laiku, domāju tā – ja 1988. gadā Tautas frontes biedriem parādītu filmu, kurā būtu redzama tagadējā Latvijas armija, Latvijas pārstāvniecība Eiropā un pasaulē, atrašanās Eiropas Savienībā un NATO, izveidotā infrastrukūra, kultūras dzīve, paveiktais lauksaimniecībā – neviens neticētu, ka tā būs jau pēc 25 gadiem. Tas ir tas, kādēļ šodien varam saukt – Latvija var! Tomēr redzams arī kas cits – pieaugusī neapmierinātība par netaisnību, par nespēju atrast darbu, par joprojām zemo labklājības līmeni lielākajā sabiedrības daļā. Par to, ka lielākie ieguvēji ir tie, kas pēc ideālistu atkarotās brīvības izlīda no pagrīdes un veikli izmantoja situāciju pašlabuma vairošanai. Tā gan tas bijis pēc daudzām revolūcijām pasaulē. Es esmu ieguvējs un bagāts ar kaut ko citu – ar to, ka man ir laimējies piedzīvot to laiku. Tāda vienotība, tik labas un saprotošas attiecības starp cilvēkiem, tāds laiks Latvijas vēsturē diezin vai vēl atkārtosies. Esmu laimīgs, ka man bija iespēja tajā atrasties. Tolaik izjustais mums jāsaglabā sevī un, kā nu katrs protam, jācenšas, lai šīs sajūtas spētu izprast jaunā paaudze. Tad Latvija turpinās augt.
