Ne reizi vien amatierteātra “Mēris” 15. jubilejā tika piesaukts pusaudžu vecums. Tieši tā arī kolektīvs jūtas – meklē dažādus izpausmes veidus, spēles stilus, jo negrib, kā vajag, kā vienmēr.
““Mēri” nevar sajaukt ne ar vienu citu amatierteātri, viņiem ir sava rozīnīte, savs stils. Ingrīda Sovere teātrī ir režisore no pašiem pirmsākumiem, kas nosaka to savu īpašo dzirksti un toni. Bauda ir paskatīties, kā Ingrīda strādā ar aktieriem. Neatceros, kurš vācu režisors to ir teicis, bet, tā pilsēta vai vienkārši neliela apdzīvota vieta, kurā ir teātris, ir ļoti laimīga. Tā nav paredzēta izmiršanai. Domāju, ka tāpat ir ar Bilskas pagastu,” saka Birzuļu tautas nama vadītāja Gunita Ozoliņa.
Jubilejas pasākumā viņa zina stāstīt, ka amatierteātris šo gadu laikā iestudējis 16 lielas lugas un vairākus nelielus darbus. Pavisam nospēlētas vairāk kā 170 izrādes.
Smiltenietis Aldis Lapiņš nemācēja teikt, vai iepriekš ir redzējis kādu no “Mēra” izrādēm, jo aizņemtības dēļ reti sanāk apmeklēt kultūras pasākumus. Šī reize bija izņēmums, jo viņa sieva Gaida vēlējusies vēlreiz redzēt izrādi “Galds”. “Sievai ir jubileja, tāpēc šis apmeklējums ir viņai kā dāvana no manis,” saka A. Lapiņš.
Viņš atzīst, ka reizēm teātri ir tik garlaicīgi, ka izrādes laikā pamanās iesnausties, taču šoreiz nekas tāds nenotika. “Ļoti laba izrāde. Man patika. Tas jaunais puisis (Dāvis Purviņš – red.) bija vislabākais. Kolektīvam dzimšanas dienā novēlu tādu pašu izturību, lai arī turpmāk būtu labas lugas, kas cilvēkiem patiktu,” vēl smiltenietis.
Ar interesi izrādi vēroja Brantu amatierteātra “Sandals” dalībnieks Reinis Alberts Miders. “Mēru teātrī spēlē divi mani skolotāji – Andris Karlsons un Ilma Reimane. Viņi visi ir atraktīvi, jautri, dzīvespriecīgi, nāk ar daudzām labām, svaigām idejām. Mēs teātra ziņā esam kā zīdaiņi, bet viņi jau pusaudži. Jāmācās viss labais no šī kolektīva,” secina R. A. Miders.
Amatierteātra režisore saviem aktieriem velta labus vārdus. “Mēs esam visi par vienu un viens par visiem. Pirms 15 gadiem tā bija aktieru iniciatīva Mēros dibināt teātri. Esmu kā kalps saviem aktieriem. Mēs no citiem droši atšķiramies ar to, ka meklējam dažādus izpausmes veidus, ar ko bieži vien krītam iekšā. Tas ir tas meklēšanas gars, jo mums negribas, kā vajag, kā vienmēr, kā parasti, bet tā, kā mums vajag. Tiešām jūtamies kā pusaudži, nekad nekas nenotiek akadēmiski un nopietni. Vienmēr ir jautrošanās. Caur spēli sasniedzam savus mērķus,” noslēgumā saka I. Sovere.
