Pēc daudzu gadu garumā izstieptajām debatēm par teritoriālās reformas vajadzīgumu un Tautas partijas ministru valdīšanas laikā gandrīz ar varu uzspiesto valsts sadalīšanu novados atkal parādījies piedāvājums pēc jaunas reformas.
Šoreiz to veikt ieteicis vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs, salīdzinot pašreizējo Latvijas sadalījumu ar lupatdeķi. Taču 2008. gadā valdības propagandas mašīna strādāja ar pilnu jaudu, lai pārliecinātu tautu par šāda lupatdeķa priekšrocībām un cildināja kā vienīgo iespēju panākt ekonomisko izaugsmi. Pārliecināšanai izmantoja gan burkāna, gan pātagas metodi. Gandrīz vai par kaitniekiem nosauca oponentus, piemēram, Aivaru Lembergu, kurš jau toreiz pravietoja par atgriešanos pie rajoniem, jo tautsaimniecībai tas esot izdevīgākais sadalījums. Savukārt par reformas veikšanu lēmējvarām piesolīja 200 tūkstošus latu attīstībai. Kopumā tie bija jāreizina ar vairāk nekā 100 jauno novadu pašvaldībām. Nauda kaudzēm aizplūda arī administratīvās lietvedības pārveidošanai un vēl citām izmaiņām. Izrādās, tas viss bijis lupatdeķa vērts. Valdības kungi pārliecināšanas un novados dzīšanas degsmē nebija sapratuši, ka daudzām pašvaldībām nebūs vienādu attīstības iespēju. Vai atkal tiks doti burkāni un vicināta pātaga, lai visu atgrieztu atpakaļ gandrīz iepriekšējā stāvoklī? Tā kārtējo reizi būs liela nauda, ko paņems no nodokļu maksātājiem, turklāt nav garantijas, ka pēc tam kādam ministram nesāks šķist, ka lupatdeķis tomēr bijis krāšņāks par palagu ar dažiem ielāpiem. Kura valsts var būt tik bagāta? Latvija var!
