Vēl gluži nesen runājos ar Jērcēnu dzejas teātra dalībnieci par to, ka aktierkolektīvs ir uzaicināts maija sākumā uzstāties Tukumā Imanta Ziedoņa 80 gadu jubilejai veltītajā dzejas festivālā “Ziedoņa pieskāriens”, bet pagājušajā nedēļā kā zibens pēkšņi nāca satriecoša ziņa par ievērojamā latviešu dzejnieka nāvi.
Sēru ziņa mūsos iebrauca, ietriecās kā motocikls, tāpat kā savulaik dzejnieka garā radītais motocikls, ar kuru viņš ietraucās un pieteica sevi tā laika literatūrā, sajaucot no zemes līdz debesīm jau nedaudz nostāvējušos rutīnu šajā mākslas jomā. Sākās laiks, kad it īpaši jaunatne Ziedoņa vārdiskās izteiksmes iespaidā dzeju sāka uztvert gluži majakovskiski – kad domājam – dzeja, domājam – Ziedonis, un otrādi. Taču Ziedonis nerimās. Kā dainu tēvs Krišjānis Barons vāca dainu skapja apcirkņos tautasdziesmas, tā Ziedonis ar savu vārdu ķieģelīšiem uz jau zināmās Latvijas fona būvēja jaunu Kultūrlatviju. Materiālus tai viņš atrada mūsu zemes cilvēkos. Tā tapa “Kurzemīte”, bet nesen dienasgaismu ieraudzīja kopā ar dēlu Rimantu sarakstītā “Leišmalīte”. Tie ir galvenie Ziedoņa Kultūrlatvijas ēkas korpusi. Pa vidu – poēmas par pienu un maizi un “Epifānijas”. Mēs no Ziedoņa esam iebūvēti, iecementēti šajā viņa radītajā Kultūrlatvijā. Viņš mūs tur ir ielicis ar savu ziedonisko cerību, ka uzvilksim baltu kreklu, dodoties pie saviem darbiem, ka iemācīsimies ziedam uzmanīgi apkārt apiet un saulei kritīsim ceļos un turēsim pasakas saviem bērniem vienmēr brīnumaini krāsainas. Ja mēs to pratīsim, tad dzīvosim dzejnieka izlolotajā Kultūrlatvijā un Ziedonis mūsos paliks vienmēr.
