Meteoru apciemojumi visos laikos satraukuši cilvēku prātus, bet lielu pārmaiņu laikos šādiem notikumiem tiek piešķirta īpaša nozīme. Par iespējamo meteora lidojumu virs Rīgas nevaram neko apgalvot, jo pārāk maz informācijas. Iespējams, ka pie mums atlidojis un iezvēlies jūrā īsts debesu akmens, bet iespējams, ka darīšana ar kārtējo kosmiskā aparāta atlūzu.
Čeļabinskas apkaimē gan pieredzēts īsts bolīts, turklāt diezgan prāvs, un vienīgā laime, ka neviena simts kilogramu atlūza nav nogāzusies uz urāna bagātināšanas rūpnīcas vai uz superslepenā objekta, kur tiek gatavotas ūdeņraža bumbas. Apdraudētajā rajonā atrodas bagātinātā urāna glabātava, tur noglabāti arī tie urāna stieņi, kurus pēc starptautiskās vienošanās pārveda no Kazahstānas. Vēl par sevišķi bīstamu objektu jāmin ķīmisko kaujas ieroču neitralizācijas uzņēmums, ko daļēji finansē starptautiskās organizācijas.
Esmu bijis Čeļabinskā sešdesmitajos gados, un jau toreiz bija jāuzmanās, ko drīkst un ko nedrīkst fotografēt. Tolaik pilsēta varen lepojās, ka sākusi ražot naftas un gāzes vadu caurules, kuras Rietumvācija atteicās piegādāt. Hruščovs ar to centās rādīt “kuzkinu maķ” Ādenaueram.
Meteors skāris galvenokārt pilsētas austrumu nomali, galvenais vilnis aplaimojis reģionu uz robežas ar Kazahstānu. Tur stepes klajumos suvenīru mednieki meklē sīkās drupačas – tās viegli atrast pēc sniegā izkusušajiem caurumiņiem. Ja bolīts būtu eksplodējis nedaudz tālāk uz rietumiem, tad posts skartu Čeļabinskas centru ar tur dzīvojošiem cilvēkiem, bet varbūt tiktu arī slavenajam Ilmeņa rezervātam, ko mūsdienās klāj meži. Jāpiebilst, ka Čeļabinskas tuvumā nav augstu kalnu, ainavu veido lēzeni pacēlumi un stepe.
Zīmīgi, ka Krievijā sākumā vairums cilvēku uzskatīja, ka notikusi militārās tehnikas katastrofa, jo “valdība tikai melo un zog”. Tagad tiek spriests, ka debesu dāvana nozīmējot Krievzemes attīrīšanos.
Atradīsies, kam tā ir jubileja
Tuvojas 5. marts, kad pirms 60 gadiem mira viens no divdesmitā gadsimta asiņainākajiem monstriem. Bet Staļina nāvi ievadīja nevaldāma antisemītisma kampaņa, ko labi atceros un par kuru savā publikācijā LA atgādina Franks Gordons.
Bija tā izgadījies, ka augstskolas kopmītnēs dzīvoju vienā istabiņā ar vairākiem ebreju puišiem, kuri mācījās krievu plūsmā. Arī starp pasniedzējiem bija ebreji, un janvāra un februāra dienās viņi visi jutās bezgala satraukti. Par vairākiem Rīgas ārstiem jau interesi bija izrādījusi čeka. Vairs nebija runas par “bezdzimtenes kosmopolītiem”, bet apsūdzības bija daudz nopietnākas. Tika meklēti ebreju kontakti ar “starptautiskā cionisma organizāciju Joint” (kas faktiski veica humānu misiju).
Biju pirmā kursa students, un daudz ko nesapratu. Kad piedāvāja apmeklēt kādu masu sapulci, nolēmu aiziet un uzzināt ko vairāk. Liekas, tas notika Valsts bibliotēkas zālē, runātāji formāli atkārtoja Maskavas piedāvāto versiju par ārstu ebreju sazvērestību, kuri Kremļa slimnīcā nobendējuši Ždanovu un citus dižkomunistus, tostarp mongoļu komunistu vadoni Čoibolsanu utt. Apsūdzēti vairāki profesori un akadēmiķi, un viņu ļaundarības palīdzējusi atklāt kāda sieviete, kura uzreiz apbalvota. Nekā jauna un pārliecinoša neuzzināju, bet mani izbrīnīja runātāja “no tautas”, kura spiedzīgā balsī nosodīja neliešus un prasīja visiem augstāko soda mēru. No kurienes dāmai tik nesatricināma pārliecība?
Tagad mēs zinām, ka vecumā Staļinam saasinājās paranoja, un ārstu lieta faktiski noveda pie tā, ka “tautu tēvs” vairs neuzticējās vispār nevienam dakterim. Tā arī nomira paralizēts, kad nebija neviena, kas viņu spētu glābt.
Drīz sekoja Berijas sagatavots paziņojums, ka ārstu lieta bijusi safabricēta. Te varu papildināt Franku Gordonu ar to, ko savās atmiņās rakstīja Iļja Ērenburgs. Drīz pēc Staļina nāves, kad ārsti jau bijuši izlaisti brīvībā, Berija ievērojamākos ebreju kultūras darbiniekus aicinājis uz slepenu dokumentu lasīšanu, tostarp bijis pats Ērenburgs, Konstantīns Simonovs un daudzi skatuves mākslinieki. Berija gribējis parādīt, ka ebreju vajāšanā vainojams Staļins viens pats.
Kurp dodies, Krievzeme?
Iepriekš minēju par Pozneru, kurš it kā pārteikdamies Valsts domi nosauca par “gosdura”. Vēlāk Pozners eleganti atvainojās, bet kārtējā raidījumā izmantoja vēl elegantāku paņēmienu, lai raksturotu Krievijā uzsākto ārējo ienaidnieku meklēšanas histēriju. Lūk, Nirnbergas prāvas laikā ieslodzīto Gēringu intervējis kāds amerikāņu žurnālists. Amerikānis brīnījies, kā Hitleram izdevās panākt tik vienprātīgu atbalstu karam. Gērings atbildējis, ka neviena tauta nevēlas karot, tāpēc ar propagandas līdzekļiem tauta jāpārliecina, ka valsti apdraud iekšēji un ārēji ienaidnieki.
Tas bija mērķēts galvenokārt Valsts domei, kuras deputāti iesaistījušies pretamerikāniskā kūdīšanā. Un pavisam skumji, ka deputātu reakcija ir acīmredzami neadekvāta, piemēram, kad visi ar klusuma minūti pieminēja ASV audžuģimenē it kā nobendēto krievu puisīti (tagad skaidrs, ka zēna nāvē audžuvecāki nav vainojami). Ak, ja par katru bērna nāves gadījumu Krievijas ģimenēs un bērnunamos vajadzētu stāvēt piemiņas minūti, tad deputāti pat apsēsties nepagūtu!
Maskavas niknumu pret ASV uztur konflikts Sīrijas dēļ, jo iespējamā režīma maiņa var novest pie tā, ka Krievija zaudē savu jūras kara bāzi. No otras puses ASV ar Saūda Arābijas un citu naftas eksportētāju atbalstu var strauji pazemināt naftas cenas pasaules tirgū, kas Krievijai būtu katastrofa. Starp citu, arābi pašlaik apgūst jaunus bagātus naftas laukus.
Putins ar lielu enerģiju sācis apkarot korupciju valstī. Pat domes deputāti viens pēc otra spiesti nolikt mandātus. Un bija arī pēdējais laiks, jo uzņēmēji par katru pasūtījumu ierēdņiem jau spiesti maksāt 30 procentus, bet daudzos gadījumos projektiem piešķirtā budžeta nauda caur viltus firmām pazūd vispār bez pēdām.
