Ziemellatvija.lv
“Vienkāršs, visnotaļ atsaucīgs un dāsns cilvēks. Viņš savus darbus daudz ir dāvinājis. No matu galiņiem līdz kāju pirkstiem – īsts strencēnietis, un tas jūtams itin visur,” kādā intervijā teikusi toreizējā Strenču pilsētas domes priekšsēdētāja Velga Graumane.
Nikolajs Stūris dzimis Krapē 1908. gada 21. jūlijā un jaunību pavadījis, mācoties un strādājot Jumpravas pagasta tuvumā, kur atradās mākslinieka ģimenes mājas “Timsēni”. Pēc mācībām Smiltenes lauksaimniecības skolā strādājis Lēdmanes pienotavā, līdz 22 gadu vecumā iesaukts obligātajā karadienestā.
Armijas dzīve Nikolajam iepatikās, un viņš turpināja militāro karjeru, līdz 1940. gadā pēc PSRS okupācijas tika atvaļināts kā leitnants. Aptuveni pēc gada, kas pavadīts Rīgā, strādājot gadījuma darbus, Nikolaju mobilizēja vācu bruņotajos spēkos, un Otro pasaules karu viņš pavadīja kā sapieris. 1945. gadā no Kurzemes katla viņš tika aizvests gūstā uz filtrācijas nometni Vorkutā, kur strādāja par ogļraci.
Nikolajs Latvijā atgriezās 1946. gadā un kopš tā laika dzīvoja Strenčos, audzināja divas meitas un strādāja dažādos amatos Strenču Mežrūpniecības saimniecībā. 1975. gadā Nikolajs sāka strādāt Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā par sanitāru, kas bija viņa darbs līdz pat aiziešanai pensijā.
Nikolajs Stūris labprāt zīmēja jau skolas gados, taču māksla viņam kļuva par īstu aizraušanos armijas laikā. Nikolajs sadraudzējās ar Rīgas leģendu – baskāji Voldemāru Irbi un fascinēts sekoja māksliniekam, vēroja un mācījās. Arī armijā Stūra padoto vidū bija mākslinieki — Leonīds Āriņš, Eduards Masaļskis un Oļģerts Saldavs, kas labprāt dalījās savās zināšanās un prasmēs. Ar šo draugu palīdzību viņš gatavojās stāties Latvijas Mākslas akadēmijā. Ja nebūtu iztraucējusi okupācija un Otrais pasaules karš, ļoti ticams, ka viņš būtu ieguvis augstāko mākslinieka izglītību un viņa darbi netiktu izstādīti Latvijas Naivās mākslas muzejā.
Laika un attieksmes brīvības trūkuma dēļ gleznas līdz 1975. gadam tika uzkrātas prātā — darbs psihoneiroloģiskajā slimnīcā bija vieglāks, un beidzot varēja atkal pievērsties mākslai. Sākumā viņš anonīmi zīmēja karikatūras slimnīcas sienas avīzei, tad apmeklēja semināru Valkā un visbeidzot atrada savu vietu Valmieras mākslas studijā. No 1978. līdz 1996. gadam sarīkojis vairāk nekā 20 izstādes – Valkā, Strenčos, Valmierā, Smiltenē, Cēsīs, Limbažos, Rīgā u.c.
“Mākslinieks strādājis visos žanros, arī batālijas žanrā. Primitīvisma garā gleznotie darbi veido suverēnu pasauli, kuras pamatā ir groteska, kas īpatnēji savijas ar intuitīvi emocionālu un racionālu mākslas objekta uztveri. Gleznās dominē skanīga un gaiša krāsu gamma. Zīmējums ir detalizēts, līnijas mīkstas, nedaudz pūkainas, proporcijas deformētas, gleznojums – rūpīgs un gluds. Strādājis eļļas un akvareļa tehnikā, veidojis sīkplastiku. Kopumā Nikolaja Stūra darbi sniedz vērtīgu ieskatu Latvijas un tās cilvēku vēsturē. Viņa gleznas dāvā krietnu devu morāles, patriotisma, ģimenes mīlestības un veselīgas ironijas. Gleznās atspoguļojas viņa daudzveidīgās mākslinieciskās intereses un spējas, dzīves nogales piepildījums ar saturīgu radošo darbu, sirsnība un prieks par skaisto un patieso. Naiva primitīvisma garā veidotie darbi veido savu suverēnu pasauli, kur ir gan ironiski labestīgs smaids par piedzīvoto un redzēto, gan prieks un liela mīlestība uz dzīvi, gan niknums, gan sāpes un maigums,” stāsta mākslas zinātnieks Aivars Leitis.
N. Stūris, viens no latviešu naivās mākslas milžiem, kura darbos ietvertais naivi optimistiskais kompromiss starp dzīves un mākslas patiesībām pārliecinoši vēsta par likteņa vēlības piešķirtajām paša dzīves dienām. Gleznotāja dzīves stāsts ir viņa gleznu stāsts. Un šis stāsts pierāda banalitāti, kas uzsver, ka naivais realitātē nebūt nav naivs. Viņš apgalvoja, ka gleznojot daļā darbu stāstot par savu dzīvi, bet daļa rodoties neapzināti. Tā neapzinātā patīkot vislabāk, jo ir visgodīgākā, pateicoties atrastajam vispārinājumam. Būdams godbijīgs un cieņas pilns pret visiem, viņš allaž strikti uzsvēra, ka tur, kur sākas dažādi apsvērumi, iezogas sadomātība un melīgums.
Darbu sižeti ir visdažādākie: no paša un tuvinieku atmiņām, kara un izsūtījuma, svarīgām ainavām un cilvēkiem līdz šķietami nejaušiem ikdienas skatiem, studiju klusajām dabām un modeļiem. Vairākus viņa darbus ir nopircis Valsts Nacionālais mākslas muzejs. N. Stūris miris 1996. gada 30. oktobrī un apglabāts Strenču pilsētas kapos.
Informāciju apkopoja: Ginta Gailīte, Valmieras novada pašvaldības Zīmolvedības un sabiedrisko attiecību nodaļas komunikācijas un sabiedrisko attiecību speciāliste
Reklāma