Pārcelšanos no pilsētas uz laukiem Jodo ģimene sauc par personīgu izaicinājumu un sava veida eksperimentu

Visu dzīvi bijuši pilsētnieki, bet nu pielāgojas dzīvošanas apstākļiem lauku vidē. Tā var teikt par Jodo ģimeni, kura pirms pāris gadiem iegādājās īpašumu Kārķos, bet uz pastāvīgu dzīvi šeit pārcēlās pirms nepilna gada. Svetlana strādā par vecāko bibliotekāri Valmieras Integrētajā bibliotēkā, savukārt Sergejs ir projektu vadītājs vietējā uzņēmumā “Wega” Kārķos.

Sarunā ar “Ziemeļlatviju” Svetlana atklāj, ka dzīvē šad tad lieliski noder spert soli ārpus savas komforta zonas un uzsākt ko jaunu. Pārcelšanās no Valmieras uz Kārķiem bijis tieši tāds solis, jo viņi līdz šim ir bijuši pilsētnieki, kuriem ierastā ikdiena bija pilsētas dzīvoklis. Pārsvarā – darbs, māja. Bet tagad viņiem ir daudz vairāk prioritāšu, un ikdienas darāmo darbu saraksts arī kļuvis garāks. Proti, viņi var brīvi izpausties savas jaunās dzīves telpas izveidošanā un labiekārtošanā, lielākoties paļaujoties uz saviem spēkiem un daudz eksperimentējot. Kopīgs darba process vieno ģimeni un mudina censties sasniegt arvien labākus rezultātus, jo viņiem ir visas iespējas iekārtot māju tieši tā, kā pašiem vislabāk patīk.

– Kā nokļuvāt Kārķos? Kāds ir jūsu stāsts?

– Kā jau tas notiek, sākotnēji visas idejas un ieceres rodas no iekšējas nepieciešamības, vajadzības dzīvē viest pārmaiņas, kaut ko jaunu piedzīvot un uzzināt. Līdzīgi bija arī ar ideju par savu lauku īpašumu. Jau vairākus gadus bija sajūta, ka mums tāds ir vajadzīgs. Braukājām un skatījāmies, kādi ir piedāvājumi tuvējā apkārtnē, galvenokārt Valkas un Valmieras novados, taču tajā pašā laikā nekoncentrējāmies un nelikām to sev par tādu uzstādījumu vai obligātu prasību – tikt pie lauku īpašuma kādā konkrētā laika periodā. Ja tā var teikt, ļāvāmies tam, ko dzīve piedāvās. Nekas īsti piemērots mūsu situācijai ilgu laiku acīm nepavīdēja. Varbūt uz kādu brīdi jau atmetām malā domu, bet tad kādā brīdī pamanījām sludinājumu par lielu māju Kārķu pagastā. Nolēmām, ka jādodas un jāskatās, kā tā izskatās dzīvē. Sapratām, ka tur būtu, kur izvērsties. Lai gan māja prasa daudz ieguldījumu, tas bija labs variants, jo bija sajūta, ka vairāk vai mazāk tā bija apdzīvojama uzreiz. Mūsu sākotnējās domas bija, ka uz Kārķiem varēsim doties kā uz vasaras māju. Valmierā tomēr dzīve, ikdiena ritēja savu gaitu. Viens no tādiem pieturas punktiem, kad sapratām, ka pārcelsimies uz Kārķiem pavisam, bija tajā brīdī, kad vīrs atrada sev piemērotu darbu tepat Kārķos, mēbeļu ražošanas uzņēmumā. Viņam darbs interesants, dinamisks, tagad pat – jūnijā uz dažām nedēļām viņš ir devies komandējumā.