Velga Krile* * *Vai mīlējis mani vai nīdis,Draugs, tagad man ir visviens,Jo cilvēka dzīve ir brīdis,Ko neatkārto neviens.Vai laikā vai nelaikā dzimis,Savu māti tu neapsūdz, –Svied akmeni jūrā, tas nogrims,Bet jūra mūžīgi plūst.Nav bēdīga dziesma mana,Es ticu visam, kas būs,Un vēl man ir ticības ganaSev nāvē atmodu gūt.Var būt, ka es dziedātu skaļāk,Bet pilns jau ir sāpju mērs.Es šovakar dzirdu, kā pļavāAr zelta lapām raud bērzs.* * *Kur smiekli ar asarām sajaucas kopā;Kur sniegā nomesta sarkana puķe;Uz kurieni gājputni aizlidoja;Kur aiziet ļaudis, kas notikuši;Kur un kāpēc? – paliek tik viegliNo mūzikas pusē pārtrūkušas,Smiekli un asaras, asaras, smiekli;Kur ir klusums, vienīgi klusums;Dvēsele uzliek roku uz pulsaUn savu pulsu saskaitīt baidās,Un mierinājums pāri gulstasIzģērbtajam smaidam un vaidam.Smaida MaskinaMežs ziemā Rīts pamodies ar jauku saules smaidu, Mežs tālumā kā sirma māte sev apkārt baltu šalli apvilkusi…Staigājot pa mežu vienatnē Jūtos šai baltumā kā sniegbaltīte pasakā… Pa sniegu zvēri savu pēdu rakstus savilkuši… Un garās priedes vējā klusi šalc, Šeit netraucē pat ziemelis salts… Cik jauki mežā, balts viss balts! Lūk, eglē skalda strādīgs meža dakteris… Man pēkšņi ceļam priekšā izskrien veikls vāveris… Mežs tālumā jau garas ēnas met… Man jāatgriežas, ceļš jau mājup ved… Rīts Ceļos, rīts nav tālu, tepat… tik paraugos pagalmā… drīz tas nāks manā istabā… Kafija smaržo pa visu māju. Rīts, tiešām rīts, ko citu lai padomāju… Ceļos, eju uz virtuvi, kur vienmēr pēc tevis smaržo… Klāts galds, brokastis garšo… Pulkstenis, jāsteidzas, darbs gaida… Skatos, jau pamalē saulīte smaida… Steidzos pa ļaužu pilnajām ielām … Tā dienu pēc dienas… Pilsētā ēkas, tik daudz dzeltenu sienu… Tā, skrienot pa dzīvi, paiet diena pēc dienas… Nav līdzīgas tomēr nevienas…
