Gaidot gada nogali, pirmā vēlēšanās parasti ir – kaut Ziemassvētki būtu balti.Tie, kas laiku paredz pēc senču ticējumiem, par to sāk domāt jau Mārtiņos, skatoties, kāds ir laiks. Ja Mārtiņdienā zosis pa ledu staigā, tad Ziemassvētkos tās peldēs, un otrādi. Tuvojoties ziemas saulgriežiem, vēl pirms dāvanu pirkšanas cits citam ar klusu cerību jautājam – vai neesi dzirdējis laika prognozes, kādu laiku sola pa Ziemassvētkiem, vai būs balts sniedziņš? Arī tad, ja atkusnis sniegu pārvērš dubļos tikai dienu pirms svētvakara, nezaudējam ticību un ceram, ka varbūt, varbūt paši Ziemassvētki būs balti.Priecē pats fakts, ka no visas sirds gribam baltus Ziemassvētkus. Tās ir dienas, kad pat tie, kuri ikdienā netic Dievam, ar bijību dodas dievnamā un vismaz reizi gadā vēlas piedzīvot baltu brīnumu. Brīnumu, kas paceļ dvēseli pretim debesīm. Ikdienā ir bijis pietiekami daudz dubļu, melnu strīdu, skaudības, niknuma, bēdu un nepatikšanu, lai vismaz gada beigās – Ziemassvētkos – kaut uz pāris dienām mēs varētu šīs negācijas kompensēt ar baltu svētumu, kas aptver šīs dienas. Nesen kāds mācītājs man teica, ka Ziemassvētki ir iemesls darīt labu. Un varbūt ja ne mums visiem, tad daļai no mums Ziemassvētki par šādu iemeslu padarīs katru nākamo dienu jaunajā gadā. Ļoti tam gribas ticēt, un pamats tam ir. Esam daudz baidīti ar cenu celšanos, ekonomisko krīžu un visbeidzot pat ar pasaules gala draudiem, bet joprojām gribam baltus Ziemassvētkus. Tas ir tas, kas priecē un dod šo cerību, ka kļūsim labāki. Jo vēlamies tādi būt – baltāki sirdī ar baltu pasauli apkārt. Dzīves nedienas tomēr nav bijušas tik stipras, lai iznīcinātu mūsos tieksmi pēc labā un vēlmes padarīt arī citiem dienas baltākas. Novēlot baltus Ziemassvētkus, vienlaikus vēlu arī turpmāk nepazaudēt vēlēšanos pēc baltiem Ziemassvētkiem.
