Kad biju pusaudze, vakaros ielienot gultā, zem segas raudāju, domājot, ka kādu dienu būs jāmirst un vairs nekad, nekad manis nebūs šajā pasaulē. Nekad! Tas man likās šausmīgi, nevarēju samierināties ar šo domu, droši vien joprojām tas tā ir. Toties vienu gan esmu sapratusi – par dzīvi nav jādomā, tā ir jādzīvo un jāizdzīvo. Un tieši šāds ir mans 2012. gads, kurā man bijusi iespēja satikt tik daudz dažādu cilvēku, no viņiem paņemot to labo un atmetot slikto, kā arī atklāt sevi.Paldies tam, kurš izdomāja, ka jāraksta pārdomas, citādāk ikdienas steigā nepiedzīvotu šo brīnišķīgo brīdi, kad var nesteidzīgi padomāt un atskatīties uz savu dzīvi. Negribētos teikt, ka esmu laimīgs cilvēks, jo laime mēdz būt gaistoša. Taču daudz mazu laimes mirkļu gan ir.Man ir savs eņģelītis – meitiņa peciņa, kura šoruden uzsāka skolas gaitas. Katru rītu es ceļos un eju uz darbu, ko mīlu. Un droši varu teikt, viss notiek tā, kā tam ir jānotiek.Vieni no iedvesmojošākajiem cilvēkiem, kurus šajā gadā esmu satikusi, ir Latvijas ielu vingrošanas sporta biedrības galvenie puiši Māris Šlēziņš un Kaspars Zlidnis. Viņiem vajag tikai parādīties, lai saprastu – nečīksti, sāc darīt. Bet jāņem vērā viens nosacījums – ir jāgrib!Tiktāl iedvesmojos, ka kafijas pulverīšus 3in1 darbā nomainīju pret daudz, daudz ūdens glāzēm, bet dīvānu un televizoru – pret ģimnāzijas sporta laukumu. Tas nepavisam nebija viegli, taču brīnišķīgi gan. Ceļš cauri pilsētai vairs nelikās garš, skriešana un vingrošana nevis nomocīja, bet deva enerģiju pēc darba dienas. Gandarījums, protams, bija par nomestajiem kilogramiem, tomēr svarīgākā atziņa – jā, es to varu! Vēl viena lielā pārmaiņa bija garie mati, kurus vasarā nogriezu. Teiksiet – nevajadzēja?! Jums ne, man gan – jūtos vieglāk, gluži kā atbrīvojusies no uzkrātas nevēlamas enerģijas. Ar iepriekš uzrakstīto gribu iedrošināt ik vienu rīkoties, darīt to, ko vēlaties jūs, nevis citi. Nav jādzīvo citu cilvēku dzīve, ja reiz mums dota savējā, tā īpašā un vienīgā. Reizēm nav viegli nedzirdēt tenkas, taču vienlaikus žēl to, kuri tik daudz sava brīvā laika pavada apspriežot līdzcilvēku dzīves, pārmetot, mācot un nosodot. Neplānojiet, nesapņojiet varbūt kādreiz, kaut kad citreiz, rīkojieties tagad un redzēsiet – brīnumi notiek ne tikai Ziemassvētku laikā, bet arī ikdienā. To arī novēlu – noticēt sev un piedzīvot brīnumu!
