Meitas, uzrakstot vēstules Ziemassvētku vecītim un tās ieliekot dāvanu zeķē, jautāja: “Mammīt, kādu dāvanu tu vēlies, lai tev atnes Ziemassvētki vecītis?” Atbildēju: “Mieru!” Laikam jau tas ir tikai dabiski, ka gada nogalē daudzi jūtas kā garas trases skrējiena finišā – tūlīt, tūlīt būs sasniegts mērķis un tad sekos neliels atelpas brīdis. Šķiet, daudziem šis brīdis tik tiešām iestājas gada nogalē, lai pēc tam atkal varētu skriet un atkal skriet. No tās skriešanas jau nekur neizbēgsim, bet pirms tam mums būs vairākas nesteidzīgas brīvdienas, kuras varēsim pavadīt savas ģimenes, tuvinieku un mīļu draugu lokā. Vai svētku dienas būs piepildītas ar mieru un pārņemtas ar mīlestību, atkarīgs tikai no mums pašiem. Nenoliedzami, izdomu un rūpes prasa svētku mielasta pagatavošana, dāvaniņu saiņošana, egles meklēšana un izrotāšana un vēl citi simts un viens darbiņš. Taču tos var darīt visi kopā, ielaižot svētku sajūtu savās mājās un ģimenē. Taču šajā svētku reizē nevajadzētu aizmirst arī tos, kuri dažādu iemeslu dēļ palikuši vieni paši. Vai tas būtu kāds attālāks radinieks vai kaimiņš. Viņiem jau nevajag daudz, tikai kādu no sirds izceptu piparkūku eņģeli, kādu laika sprīdi, lai mierīgi varētu aprunāties. Un patiešām mums nevajag daudz – tikai mieru un mīlestību.
Dāvanās visiem novēlu mieru un mīlestību
00:00
21.12.2012
75