Gadu no gada ziemas sākumā un pavasarī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) brīdina iedzīvotājus par trauslo ledu uz ūdenstilpēm – NEEJIET, NERISKĒJIET, BĪSTAMI! Diemžēl tas ir tāpat, kā teiktu neēdiet, bet visi to turpinātu darīt. Otrdien izlasīju “Zemgales Ziņās” par Sergeju Pupkovu, kurš pagājušajā nedēļā no drošas nāves izglāba pārgalvīgu zemledus makšķernieku. Vīrietis riskēja ar savu dzīvību, lai glābtu bļitkotāju, kurš zivju dēļ Lielupē kāpa uz aptuveni trīs četrus centimetrus “bieza” ledus. Šis ir stāsts ar laimīgām beigām, taču daudz netrūka, lai notikums pārvēstos par traģēdiju kādai ģimenei. Šādu pārgalvju dēļ var saprast VUGD attieksmi, kad ik gadu zvanu un vaicāju, kā aicināsim, brīdināsim, man atbild: “Vaiiiii! Kāda jēga kaut ko teikt, viņiem tas viss ir vienalga. Katru gadu brīdinām, bet ne jau no tā kāds bļitkotājs apzinīgāks kļuvis. Rokas nolaižas.” Iespējams, jāķeras pie tādām metodēm, kā CSDD skarbajām, bet reālajām reklāmas kampaņām – “No vadītāja līdz izvadītājam ir viena glāze”. Tikai šajā gadījumā reklāmā attēlots slīkstošs bļitkotājs vai āliņģī peldoši makšķerēšanas piederumi bez paša makšķernieka. Varbūt tad kāds aizdomāsies… Kā liecina iepriekšējo gadu pieredze, Latvijā daudzi savas alkas pēc noķertas zivs liek vienos svaru kausos ar dzīvību. Tik neaizdomājas, ka viņus mājās gaida ģimene, ka ar savu piemēru netieši vilina bērnus pastaigāties pa ledu.
