Andrejs Mūrnieks, LU vadībzinātņu doktorsKā apturēt neveselīgu dzīves paradumu izplatīšanos, mazkustīgu dzīves veidu, bērnu traumatismu, nedisciplinētību un arvien pieaugošo alkohola lietošanu pamatskolēnu vidū. Par to Saeimā sprieda vairāku komisiju deputāti, ministriju pārstāvji un nevalstiskās organizācijas. Piedaloties jautājuma apspriešanā un vērojot notiekošo, radās vairākas atziņas, kas varētu interesēt tos, kuri seko līdzi diskusijām par reformām izglītībā. 1. Izglītības un zinātnes ministrijai gribētos ieteikt izveidot dokumentu, kurā būtu skaidri redzams, kuros mācību priekšmetos veselības tematika ietverta, norādot to ar precīziem citātiem no šo mācību priekšmetu standartiem. Izšķirošais veselības mācīšanas jomā ir nevis mērķis, par kuru, visticamāk, visi ir vienisprātis (proti – vesels, savu veselību lietpratīgi kopt spējīgs jaunietis), bet gan metodes. Tieši metodes, paņēmieni un pieejas atšķir diskutētājus par šo tēmu. Piemēram, vai reproduktīvās veselības jomā aprobežoties ar to, ka jaunietis ir apmācīts, kā izsargāties no nevēlamas grūtniecības, vai arī plašāk – gatavot jaunieti par savas ģimenes veidotāju – topošo tēvu vai māti. Tāpēc būtu lietderīgi arī šajā izdevumā apkopot pieejas un metodes, kā šī tematiskā integrācija tiek īstenota. 2. Taču cīņa par skolēnu vērtīborientāciju un veselīgu dzīves veidu nenotiek tikai skolā vai ģimenē. Galvenā cīņas arēna ir publiskajā telpā, plašsaziņas līdzekļos un internetā. Jaunietis, sasniedzot pusaudžu vecumu, vēro, kādu piemēru rāda sabiedrība. Tieši masu kultūra un dažādās subkultūras (tostarp atkarību subkultūras) veicina bezatbildīgas vai nihilistiskas attieksmes veidošanos. Tās nevis attur jaunieti no neveselīgiem paradumiem, bet gan tos veicina un pat padara pievilcīgus. Tiek iepotēti deformēti priekšstati par to, ka īstam vīrietim taču jāprot dzert degvīnu un meitenei gandrīz vai kauns nebūt izmēģinājušai dzimumattiecības.Jautājums – kāpēc veselības ministre un arī Saeimas komisiju deputāti neko nav darījuši šajā ziņā?Ietekmes svira viņu rokās ir gana iespaidīga: sabiedriskais pasūtījums plašsaziņas līdzekļiem. Valsts televīzijā taču varētu izveidot raidījumu programmas veselīga dzīves veida propagandai. Viens raidījums, konkurss, realitātes šovs vai interesants projekts, piesaistot, sociālos tīklus, dotu lielāku efektu nekā 10 mācību stundas, kurās tikai informē par veselīgu uzturu vai izskaidro reproduktīvās veselības jautājumus.3. Arī aizliegumi alkohola aprites jomā var dot efektu, taču ne kā vienīgais cīņas līdzeklis ar žūpību jauniešu vidū. Pozitīvs efekts sagaidāms vienīgi tad, ja Saeimā diskutētie aizliegumi (jaunietim līdz zināmam vecumam iegādāties alkoholu), ko ierosinājusi deputāte Inita Bišofa, būs daļa no mērķtiecīgu darbību kompleksa atkarību apkarošanā. Saeima, pieņemot šādu likumu, dod signālu sabiedrībai, ka zināma veida rīcība ir nepieņemama. Ja šos aizliegumus papildinās atbilstošas programmas televīzijā un radio, reāla policijas cīņa ar nelegāla alkohola izplatītājiem un konsekventa nostāja pret alkohola lietošanu skolās, it sevišķi klubos un citās publiskās vietās, tad situācija var palēnām mainīties. Kamēr sabiedrība ir iecietīga pret dažādām uzvedības deviācijām un atkarībām, nevar cerēt, ka visi skolēni paklausīs skolotāju un vecāku brīdinājumiem. Kārdinājums izmēģināt aizliegto augli, kuru tik pievilcīgās krāsās iztēlo uz ekrāna, daudziem var izrādīties pārāk vilinošs.4. Ceturtais risinājums: piesātināt skolēna dzīvi ar iespējām saturīgi un veselīgi izmantot brīvo laiku. Veselīgu dzīves veidu var veicināt, izmantojot interešu izglītību. Ir jāpanāk, lai interešu izglītības programmas īstenotu vispārizglītojošās skolās. Tātad pēc obligātās pamatizglītības programmas apguves daudziem vecākiem pavērtos iespēja turpat skolā uz vietas turpināt savu atvašu audzināšanu – dažādos pulciņos, sporta spēlēs un amatiermākslas formās. Vairāki nevalstisko organizāciju pārstāvji un deputāti bija par ģimenes mācības ieviešanu – papildinot veselības tematiku ar dziļāku vērtīborientāciju veidošanu. Neveselīgi paradumi izplatās ne jau tāpēc, ka skolēni būtu slikti informēti par tiem un par veselīga dzīves veida priekšrocībām, bet gan tāpēc, ka trūkst motivācijas. Sabiedrība kopumā un ikviens indivīds atsevišķi tiek orientēts uz negausīgu patērēšanu, nežēlīgu sacensību karjerā vai seklām izpriecām un savu acumirklīgu iegribu apmierināšanu, nevis uz sadarbību, līdzcietību, dzīves jēgas meklējumiem, savas nacionālās kultūras, Eiropas klasisko vērtību un savas cilvēciskās identitātes apzināšanos.Deputāte Vineta Poriņa aicināja abas idejas – par veselības mācību un ģimenes mācību – apvienot. Tas būtu mācību priekšmets, ko varētu nosaukt par „dzīves mācību”. Tajā varētu apvienot ētikas tematus, gatavošanos ģimenes dibināšanai, veselības tematiku, dzīves prasmju apguvi un patriotisko audzināšanu. Jebkuras izmaiņas pamatizglītībā turklāt būtu jāgatavo rūpīgāk, tās vispirms izmēģinot pilotskolās. Tas nozīmē rūpīgu darbu programmas, mācību grāmatas, metodikas, mācību līdzekļu sagatavošanā – vēlams, IT tehnoloģijās. Reformas izglītībā nevar pasūtīt “rīt uz pusdienlaiku”! Tas ir ilglaicīgs un darbietilpīgs process. Pretējā gadījumā būs vienīgi kārtējās pārmaiņas – pārmaiņu pēc, nevis attīstība un kvalitāte – pēc kuras tā ilgojamies.
