Māra KrieviņaPirms ZiemassvētkiemJau laukos, mežosIebridusi ziemaUn svinīgs klusumsZaru galos dus,Bet mūsu tālā lauku ciemāCep sievas speķa pīrāgus.Gaiss smaržo jaukā gaidu priekā,Un svaiga egle vēsmu nes.Dus zeme baltā ziemas miegā,Un mazu sveci dedzu es.Par to, lai pasaulē gods nezūdUn labestība mosties sāk,Lai bērnu acīs prieku redzamUn pārticība visiem nāk.* * *Kad diena apklust,Vakars atver acisUn zvaigžņu mirguDebess jumā dedz.Nāk mēness apaļšTā kā bļoda,Un zeme baltu segu sedz.Aiz lauka mežmaleKā staipeknīšu stīga,Bet lejā Vija –Upe – bezdelīga.Tā skrej uz Gauju, aizlido un aizspurdz,Bet krastos sniega baltās drānāsMirdz līdz ar zvaigznēm debesīs.Stāj skats pie spožā Dieva galda,Un lūdzu es – lai miers virs zemes valda.Ziemassvētku gaidāsSniedziņš zied kā balta puķe,Mirdz kā pērļu krelles.Šķiet, ka pasaulē Dievs nācisAtbrīvot no elles.No tās trakās naudas varas,Kas kā šņore vilkta,Kurā alkatīgie karas,Pārpilni ar viltu.Sirds pēc kaut kā tīra tīko –Mazas, baltas sveces,Zaļās eglītes, kas spīgo,Ziemassvētku veča.Ne jau mantu maisu lielu,Bet gan sirdi siltu,Kura patiesa kā sauleApmirdz mūs bez viltus.
