Tā vien izskatās, ka “viedie” un vecie izglītības ministru Robertu Ķīli “nokodīs”. Mēs, kuri uz šīm milžu cīņām raugāmies no malas un nezinām patieso cīņu lielumu un nežēlīgumu, tā sacīt, zem kabinetu paklājiem, varam tikai minēt, kas notiek patiesībā. Varbūt ministrs pietiekami nenovērtēja veco izglītības vadoņu gvardi, pārlieku atklāti un strauji paužot izglītības un zinātnes reformu nepieciešamību. Kā vēsta paruna, ka katram savs krekls tuvāks, naivi cerēt uz visuvarenās birokrātiskās sistēmas padošanos un baltā karoga izkāršanu. Tā nemēdz būt. Ķīļa ieceres ir aktuālas, vērienīgas un ļoti nepieciešamas. Tikko viņš par tām sāka runāt, eksministre Ina Druviete, par kuru kādreiz biju augstās domās, pauda, ka jauniņais nebūt nav pirmais, kurš cenšas reformēt izglītības sistēmu. Tas izskatījās gluži kā cīņa “par pirmā nakts tiesībām” – kurš tad visstiprāk pielicis plecu sistēmas reformēšanai. Pašlaik eksministres bieži izsacītās frāzes par demokrātiju un nedemokrātiju nudien izklausās kā pār ministra galvu birstoša akmeņu krusa. Iespējams, ka Ķīlis uzņēmās pārlieku daudz, jo visur gribēja pats būt klāt, visu pārraudzīt un par visu būt atbildīgam. Varbūt tas ir stipras un vienotas komandas trūkums un šaubas, ka ieceres varētu sabrukt. Neapšaubāmi, ka ministrs ir iesākto reformu karogs, un, kā jau visos kariņos, pretiniekam vispirms jāatņem karogs. Tad arī varēs nesatraukties par dīvaini lielo algu samazināšanu, daudzām citām dzīves ērtībām un sava ego spožumu.
