Smiltenes novada dome Gada balvu kultūrā šogad pasniedza Tautas lietišķās mākslas studijas “Smiltene” vadītājai Inesei Kauliņai.Inesei šis gads ir īpašs. Studijai, ko viņa vada jau 26 gadus, šoruden nosvinēta 65 darba gadu jubileja. Personīgi ir saņemts pašvaldības apbalvojums – jau minētā Gada balva. Pēc daudziem gadiem Inese Ziemassvētkos un gadumijā beidzot būs kopā ar savu ģimeni, aizbraucot ciemos pie meitām, kuras dzīvo un strādā Īrijā.“Kad tagad tā padomāju, šķiet, ka visu laiku esmu nolikta tajā vietā, kurā man vajag būt,” atskatoties uz savu dzīves pieredzi, teic Smiltenes novada “Gada balvas 2012” kultūrā laureāte.Iespējams, liktenim labpaticis, lai Inese kopā ar savu kolektīvu Smiltenes pusē kļūtu par tautas lietišķās mākslas prasmju saglabātāju un vairotāju.Sākās ar linauduma baķiTā patika uz aušanu radās bērnībā, atceras Inese. Interesanti, bet stelles viņa, maza būdama, neredzēja. Meiteni fascinēja gan mammas austā linu auduma baķis, no kā viņas mājās, Launkalnes pagastā, šuva palagus un spilvendrānas, gan stāsti par vecajām stellēm, kādas tās izskatījušās un ko uz tām var noaust. 5. un 6. klasē launkalniete Inese mācījās Palsmanes internātskolā, un tur bija aušanas pulciņš. Ilgi nedomājot, meitene tajā iestājās, taču dabūja vien nītis sasiet un stelles apskatīt, taču pie aušanas netika. Palsmanes internātskolu likvidēja, lai pārveidotu par speciālo internātpamatskolu, un visi skolēni mācības turpināja citur.8. klasi Inese pabeidza Mežoles skolā. Mamma tovasar ārstējās slimnīcā, tāpēc meitenei nācās kopt mājlopus un rūpēties par saimniecību, nevis kārtot iestājeksāmenus jau nolūkotā Rīgas skolā.Tas bija 1967. gads, kad Inese 16 gadu vecumā sāka strādāt. Radinieks viņu iekārtoja darbā Smiltenes sadzīves pakalpojumu kombināta galdniecībā uz pārbaudes laiku par apkopēju – nest ārā no ceha smagas skaidu nastas. Ja darbs tikšot paveikts labi, tad meitenei ceļš uz vilnas pārstrādes cehu Tiltlejās būšot vaļā. Tiltlejās steļļu netrūka, un Inese bija tuvu bērnības sapņa piepildījumam.Taču Tiltlejās viņa pie aušanas uzreiz netika. Sākumā apkalpoja spolējamo mašīnu, līdz atbrīvojās vieta pie rokas stellēm, un meiteni pieņēma par mācekli. “Gāja diezgan grūti. Kad tagad domāju par pašu sākumu, pilnīgi saprotu tās studijas sievas, kuras mani sauc palīgā,” atceras Inese. “Darbs Tiltleju cehā bija trijās maiņās. Ja iekrita nakts maiņa, nebija kam paprasīt, ja kaut ko nesapratu. Tas bija murgs. Piemēram, pārtrūkst diegs, un nesaprotu, kur tas jāliek.”Tolaik Tiltlejās uzcēla jaunu cehu speciāli rokas stellēm. To speciāliste Alma Stabiņa sāka stelles iekārtot un paņēma palīgā jauniņo Inesi. Vajadzēja garināt aukliņas noteiktā garumā, vērt tās tieši tajos, nevis citos caurumos, vārdu sakot, precīzi iekārtot stelles. Sākumā Inese pat nenovērtēja, cik vērtīgu pieredzi ieguvusi, bet tagad ir lielu pateicību parādā savai skolotājai. Viņa iemācījās pareizi iekārtot stelles, un tieši no tā, kā tas izdarīts, ir atkarīga aušana.Meistars pierunāja uz aušanuVērtīgu pieredzi Inese ieguvusi arī, mācoties Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā. Pāris gadus nostrādājusi vilnas pārstrādes cehā, viņa paklausīja mammas mudinājumam turpināt mācības. Pati gribēja kļūt par modelētāju, bet austuves meistars pierunāja izvēlēties aušanu, solot stipendiju un darbu Tiltlejās pēc skolas pabeigšanas. Liktenis Inesei stāvēja klāt, arī kārtojot iestājeksāmenus. Viens no eksāmeniem bija kompozīcijā, par ko viņa nezināja neko. Taču laimējās satikt kādu meiteni, kura tieši togad bija beigusi Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas tekstilmākslas nodaļu un vakarā pirms eksāmena Inesei pastāstīja, ko šis mācību priekšmets nozīmē.Lietišķās mākslas vidusskolā Inese mācījās četrus gadus, iegūstot specialitāti “mākslinieks – meistars” un labas teorētiskās zināšanas. Atgriežoties Smiltenē, kādu laiku pastrādāja vilnas pārstrādes cehā Smiltenē, tad – par audēju “Daiļradē”, līdz jauno speciālisti aicināja atpakaļ uz Tiltlejām par meistari austuvē. Toreiz uzņēmumam pasūtījumu netrūka. Daudzos Latvijas mājokļos pilsētās un laukos bija Tiltlejās austas segas, sienas segas, aizkari, spilvendrānas. Inese vēl atceras, kā dēvēja tolaik populārākās krāsas: sūnu zaļš, sinepju dzeltens, govs brūns. Taču, kad Inese 1986. gadā saņēma uzaicinājumu vadīt Smiltenes kultūras nama Tautas lietišķās mākslas studiju, viņa neatteica piedāvājumam. Jau bija nodibināta ģimene, piedzimušas meitas Vita un Gunita, un nebija viegli izvadāt mazās uz bērnudārzu un pēc tam iet tālo ceļu uz Tiltlejām. “Toreiz mašīnu nebija tik daudziem cilvēkiem kā tagad,” viņa piebilst.Vēl joprojām, pēc gadu desmitiem, Inesei bieži sanāk iet garām bijušajai darbavietai un noraudzīties, kā savulaik privatizētais Tiltleju vilnas pārstrādes cehs stāv tukšs un pamests.Tūlīt aiz Tiltlejām viņai ir mazdārziņš. “Agrāk, kad cehs vēl darbojās, vasarās strādāju dārzā kaut līdz vienpadsmitiem vakarā, kamēr vēl gaišs. Vēlāk, paliekot vienai, kļuva neomulīgi. Žēl arī ceha. Ja nemaldos, jaunāko korpusu uzcēla 1973. gadā. Mašīnas tika sagādātas. Visas pat netika uzstādītas,” stāsta Inese. Ved uz Kanādu un JapānuKopš 1986. gada viņas pamatdarbs ir Tautas lietišķās mākslas studija (TLMS) “Smiltene”, kur Inese ir vadītāja. Savu darbu viņa veic, apzinoties tā nozīmi.“Tautas lietišķās mākslas studijas Latvijā ir jāsaglabā, lai cilvēkiem būtu, kur aiziet pēc padoma un apgūt senās tautas amatu prasmes – aušanu, adīšanu, tamborēšanu, mezglošanu, izšūšanu. Lai šīs prasmes nav izzūdoša vērtība, ir vajadzīgi profesionāli apmācītāji, kuri paši tās prot un var arī parādīt citiem. Tāpēc vien ir jāturas un jāstrādā, un tam, kurš ir priekšgalā, sevi jāupurē,” atzīst Inese.Viņa atzīst, ka reizēm nogurst un vēlas atslēgties no darba, taču tas izdodas reti. Piemēram, ziemas sezonā arī brīvdienās ir jākurina TLMS telpas Atmodas ielā (bijusī skārdnieku darbnīca).Ineses vēlme ir papildu aušanai pašai arī adīt cimdus un šalles vai vēl ko citu, bet tālāk par domāšanu netiekot, jo pietrūkst laika. Katru gadu TLMS “Smiltene” piedalās Tautas lietišķās mākslas centra rīkotajās izstādēs un amatu demonstrējumos, rīko izstādes pašu pilsētā. No izstādēm atlasītie studijas dalībnieču darbi glabājas Latvijas vēstures muzeja fondos vai kā suvenīri aizvesti uz daudzām pasaules valstīm. Arī Ineses rokdarbi aizceļojuši tālu ceļu – pat uz Kanādu un Japānu.
VIEDOKĻI
Pārsla Jansone, Smiltenes novada Kultūras pārvaldes vadītāja: – Inese ir cilvēks, kurš mērķtiecīgi, profesionāli, ar lielu mīlestību un pietāti saglabājusi un nodevusi tālāk latviešu tautas daudzveidīgās amatu prasmes Smiltenē. Nemateriālais kultūras mantojums līdzās materiālajam ir kultūras piederības, identitātes un pašapziņas avots. Inese ar patiesu mieru un viedumu māca mums, kā pelēkai dienai pārmest krāsainu deķi. Ar patiesu lepnumu un apbalvojumu “Smiltenes novada gada balva kultūrā” pasniedzām Inesei Kauliņai. Novēlu Inesei veselību un izturību un saku paldies par mūža ieguldījumu Smiltenes kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā.Aija Blanka, TLMS “Smiltene” dalībniece: – Ar Inesi ilgus gadus strādāju kopā vilnas pārstrādes cehā Tiltlejās, es – vērptuvē, viņa – austuvē. Lai cik liels meistars cilvēks būtu, bez Ineses padoma viņš neiztiks. Studijā tautas lietišķajā mākslā ir jāmācās visu mūžu, un, vienalga, visu līdz galam nevar iemācīties. Ik reizi nāk klāt kaut kas jauns. Jaunpienācējiem studijā ir ļoti daudz kas jāiemācās, un Inese viņiem ir liels palīgs.
