Sabiedrībā plašu rezonansi izraisījis apstāklis, ka pasē vairs nav ailītes tautības ierakstam. Tiesa, nu jau tiek runāts par to, ka jaunie Ministru kabineta noteikumus atcels un tie, kuri vēlēsies, savu tautību pasē varēs piefiksēt. Lai cik gan dīvaini tas neskanētu, daudzas amatpersonas klāstīja, ka tautības rakstīšana pasē ir “padomju laika palieka” un arī starpkara periodā Latvijā šādas prakses nebija, un tas uz citu Eiropas valstu fona izskatās vecmodīgi, tomēr es nekaunos par savu tautību un labprāt vēlētos pasē redzēt ierakstu – latvietis. Protams, tie, kuriem tautības ieraksts sagādā neērtības, var to neuzrādīt. Visi zinām, ka Latvijas amatpersonas vienmēr bijušas iztapīgas Eiropas Savienības amatpersonu priekšā. Tā arī šoreiz, jo tautību izmešanā no pasēm savu pirkstu pielikusi arī Eiropa. Man šķiet pazemojoši, ka šajā gadījumā valsts piedāvā simtprocentīgi savu tautību slēpt. Man tas ir pašcieņas jautājums. Kā lai rodas pašcieņa un lepnums par nacionālu valsti, ja valsts kautrējas ierakstīt pasē tautību. Nākamajā gadā pases jāmaina ļoti daudziem, un man ir bažas, vai nesaņemšu to pasi, kurā nebūs paredzēts ieraksts par tautību. Kaut vai kā suvenīrs bērniem. Pagaidām savu tautību norādīt ir aizliegts. Tautība un pavalstniecība tomēr ir atšķirīgas lietas.
