Šogad par Smiltenes novada Goda cilvēku kļuva 99 gadus vecais amatnieks, mucu meistars Alberts Mednis. Gluži kā novada mērs Ainārs Mežulis valsts svētkos arī es noliecu galvu šī cilvēka priekšā. Viņš ir viens no retajiem smilteniešiem, kuram izdevies piedzīvot tik bagātu dzīvi un savos 99 gados nezaudēt možumu, veselību, spēju priecāties, saglabāt humoru un joprojām pastrādāt savā amatā. Nenoliedzami, dažkārt Alberts jūtas vientuļš, jo vairums viņa paaudzes cilvēku vairs nav starp mums. Savulaik pilsētā viņu pazina daudzi, uz ielas uzsauca – sveiks, muciniek, kā klājas? Tagad Alberts saka, – izejot cauri Smiltenei jūtas kā aizbraucis uz Abreni. Un tomēr Smiltenes novada Goda cilvēks uzsver, ka vairāk jārunā par labo.- Jūs saņēmāt apbalvojumu Smiltenes novada Goda cilvēks, ko jums nozīmē šis apbalvojums?- Milzīgs, necerēts pārsteigums. Pat nepelnīts, jo nav piedzīvots, ka divas reizes vienai personai to piešķirtu. Man pirms 13 gadiem, 1999. gadā, jau to Goda pilsoni gandrīz par to pašu piešķīra. Domāju, vai mūsu augstā pilsētas rāte nav kļūdījusies, bet laikam nav. Tad paldies! Pārsteigums liels.- Kad svētku pasākumā runājāt, secināju, ka jums piemīt laba humora izjūta, bet vai patiešām savos 99 gados jūtaties kā 66?- Jā! Es savos 99 varētu tā justies, jo man dēls ir 66 gadus vecus. Mēs spēkos esam gandrīz vienādi. Un ja es redzu, dzirdu, stūrēju savu mašīnu un vēl protu savu amata darbu, tad uzskatu, ka man vairāk par 66 nebūtu. Daudzi tajā vecumā ir par mani švakāki. Šeit uzreiz jāpiemin, ka tas ir ilga mūža noslēpums.- Kāds ir ilga mūža noslēpums?- Izstāstīšu īsi. Pamatu pamats ir nesmēķēšana. Savā bērnībā jau mācījos smēķēt, zagu tēvam papirosus. Nodedzināju pirtiņu, dabūju kārtīgu pērienu. Tā arī neiemācījos. Vēlāk skolas laikā vēlreiz pamēģināju. Lielākie puiši smēķēja, bet es aizrijos ar dūmiem. Kad zaldātos gāju, tad pīpēšana bija gandrīz vai obligāta, visi virsnieki pīpēja. Es ar lauzos līdzi. Klepus, līdz asarām ierauj, nu nevarēju iemācīties. Tad vēl vīra gados kompānijā lauzījos citiem līdzi, bet vienatnē nebija vajadzības.Tas pats ir ar šņabīti. Es neesmu atturībnieks. Kopā ar citiem sanāksmēs, jubilejās iedzēru, bet vienatnē ne. Tātad vajadzības nav. Tie ir otri divdesmit gadi klāt. Esmu dzīvs piemērs tam, kaut gan man netic un smejas par to, bet ar dzeršanu ir tā, ja vienatnē vajag, tad divdesmit gadi no mūža nost. – Vai ir vēl kāds noslēpums, ko atklāsiet?- Vēl jāņem vērā, ka, aizejot pensijā, nevar izjaukt dzīves ritmu. Nu tik es gulēšu, sēdēšu, neko nedarīšu – tas par ļaunu nāk. Jāturpina rosīties. Es arī, aizejot pensijā, domāju, – nu ir cauri, 60 gadi, jātaisās uz kapsētu. Bet sāku strādāt un, pensijā esot, nopelnīju četras mašīnas. Neesmu nekāds mājās sēdētājs. Padomju Savienību esmu izbraukājis krustām šķērsām. Melnajā jūrā neskaitāmas reizes esmu peldējies. Daudz pasaulē esmu redzējis.- Iepriekš kaut ko minējāt par zālēm, kuras nedzerat. Kā īsti ir?- Vienmēr uzsveru, – jo retāk pie ārsta iesi, jo labāk būs. Par katru nieku nav jāskrien. Varbūt sievietes, kuras bērniņu gaida, var iet katru mēnesi, bet vīriešiem tik bieži tur nav ko meklēt. Kategoriski atsakos no asinsspiediena mērīšanas. Kad izmērīs, atradīs uzreiz vainas un izrakstīs zāles. Ārsti ir ieinteresēti, laikam kāds labums par to tiek. Reiz man ģimenes ārste izrakstīja kādas trīs četras zāles, lai pamēģinu, jo man pakrūtē spieda. Agrāk izmēģināja uz trušiem un žurkām, tagad laikam uz cilvēku. Katru vakaru skatoties televizoru, dzirdu, ka nepamatota medikamentu lietošana kaitē veselībai. Svarīgs ir normāls uzturs.- Kā paiet jūsu ikdiena?- Tagad bēdīgi, bēdīgi, bet es to sevišķi neuzsveru. Esmu no tiem retajiem cilvēkiem, kas nesūdzas ne par sliktu valdību, ne par mazu pensiju, ne par dienišķās maizītes trūkumu. Visa kā ir diezgan. Nevienam nav aizliegts vēl pastrādāt. Pensija man ir maza. Bet es pastrādāju pāris stundas dienā un nopelnu otru. Tieši šodien divas trīs stundas pastrādāju savā amatā, kā rotaļādamies. Kaut gan tas ir smags darbs, bet tikai tiklīdz, kamēr nav apgūts.Brīnumzāļu nav, bet, uzsveru, ja redzu normāli, nevar teikt, ka esmu kurls, nekādas vainas nav. Aizeju pie savas ģimenes ārstes Ezeriņas, viņa saka – vesels! Prieks to dzirdēt.- Kas jums sagādā prieku?- Uzreiz pateikšu, ka nauda vairs ne. Atzīšos, man zārka nauda glabājas bankā drošībā. Prieku man sagādā darīt otram labu. Reti šajā dzīvē atrodami tādi cilvēki, kas gribētu otram darīt labu. Visi jau savu labumu skata. Neslēpšu, ka pusi pensijas atdodu vienam savam mazdēlam, kurš vēl studē.Un vēl prieku sagādā skaista mūzika, nevis tāda, kas rībina visu māju. Skaistākā mūzika ir klusināta. – Droši vien esat dzirdējis, ka seno maiju civilizācija pareģojusi, ka 21. decembrī būs pasaules gals. Diskutē daudzi, bet ko jūs domājat?- Ziniet, tomēr esmu reliģiozs cilvēks. Ticu, ka ir viena augstāka vara, kas valda pār cilvēka spēkiem un prātu. Bībele ir mūsu kristīgās ticības pamatu pamats. Kā tur rakstīts, ka pasaule ir radīta sešās dienās, bet septītajā Dievs atpūtās. Ja Dieviņš ir šo visu radījis, tad tikai Viņš to var likvidēt. Mums ir jātic, citādāk kristīgā ticība nepastāvētu. Mēs taču ejam baznīcā, skatāmies dievkalpojumus pa televizoru. Es arī ticu, ka dzīve nebeidzas ar šo, ka ir kaut kas labāks.- Un tomēr, ja pasaules gals nepienāks, tad Ziemassvētki noteikti būs. Ar ko jums saistās šis laiks?- Vai! Kādi agrāk bija Ziemassvētki bērnībā pie eglītes, bērnu prieks, dziesmas, jautrība, rotaļas. Eglītē dedzinājām svecītes, iekārām garas konfektes un ābolus. Tas bija lielākais prieks, tagad eglītes ir mākslīgas. Savulaik ģimenē bijām astoņi, bērni gāja skolā. Dedzinājām eglīti, dāvanas – tie bija lielākie brīnumi. Kādu nieku jau vajadzēja, kaut arī grūti gāja, jo bērni auga pēckara gados. Tad bija cukurs uz kartiņām, baltmaizi nevarēja dabūt. Šodienas dzīvē nevajag ne par ko sūdzēties. Mēs dzīvojam pārtikuši. Jau iepriekš pieminēju, ka lielākais prieks ir labu darīt. Kam ir gājis sliktāk, esmu palīdzējis visu mūžu. Pēdīgā gadā baroju vienu skaistu, lielu pieklīdušu kaķi. Droši vien viņu atvedis kāds bagātnieks un izmetis. Vienreiz iedevu ēst, tagad kaķis neiet prom no manis. Baroju viņu ar mīlestību. Šogad, kad es viens pats te esmu, vai es to eglīti dedzināšu? Es jau pie tās eglītes raudāšu (asaras birst – redakcijas piezīme). Kaut kur bija rakstīts, ka īsts vīrietis nekad neraud. Man asara nobirst arī no ārkārtīgi skaistas mūzikas – ja Elīna Garanča dzied “Ave Maria”. Skaistāku neko nevar iedomāties.- Noslēgumā jūs apsolījāt izstāstīt anekdoti!- Tā ir no dzīves. Drēgnā septembra vakarā braucu ar mašīnu no Rīgas. Lija lietus, tumsa, aiz Juglas ceļa malā nosalusi stāvēja meitene. Viņa balsoja mašīnas. Piestāju, saku, bērniņ, kāp iekšā, naudu neprasīšu, arī izvarotājs neesmu. Droši kāp iekšā, bet viņa atbild: “Paldies, onkulīt, tad meklēšu citu!”
