Adventes svētdienas pirms Ziemassvētkiem var uztvert kā atskaites punkta gaidīšanu dzīvē ar cerību, ka pēc tam gaidītāja personīgā dzīve mainīsies uz labo pusi. Tas tādēļ, ka paši Ziemassvētki ar savu noskaņu vedina domāt tikai labas domas un cerēt uz gaišākām dienām. Atzīšos, ka man gluži psiholoģiski ne visai ir pieņemams rudens un ziema. Ja man būtu noteikšana par gadalaikiem, tad es gada apritē atstātu tikai pavasari un vasaru, kas ir mani mīļākie gadalaiki un kuros jūtos ļoti labi. Tomēr rudens un ziema dabā ir mūžīgi neatkarīgi no kāda cilvēka gribas, tādēļ jāizvēlas atskaites punkti. Ziemas saulgrieži ir pirmais tāds punkts, jo zinu, ka pēc tam saule pagriezīsies uz pavasara pusi un dienas kļūs aizvien gaišākas. To gaidot, ātrāk aizrit pelēkais novembris un decembra pirmā puse. Nākamais atskaites punkts ir Meteņi, kuros pavasara gaidītāji jau māj ardievas ziemai. Tad jānodzīvo tikai līdz Lieldienām, un pavasaris klāt. Tā, no viena punkta tiecoties uz otru, garā ziema aizrit nemanāmāk, turklāt ar cerību uz kaut ko labāku to var vieglāk pārdzīvot. Kādēļ to par sevi atklāju? Tādēļ, ka ar pozitīvu sasniedzamo mērķu noteikšanu paši it kā visu laiku atrodamies ar labo un gaišo uzlādētā pasaulē un jo vairāk tādu cilvēku būs, jo labāka veidosies visu mūsu kopīgā dzīve. Tādus atskaites punktus ar pozitīvu lādiņu nolēmu ieteikt izvēlēties pēc medijos dzirdētās informācijas, ka šogad daudzi gaida pasaules galu, kas sākšoties 21. decembrī, un šajās gaidās zaudē ieinteresētību par tālākajiem darbiem. Tādā noskaņā mēs paši varam kļūt par pasaules gala radītājiem.
