Mana autoritāte starp senioriem bija abas, diemžēl nu jau aizsaulē aizgājušās vecmāmiņas, kuras cēli nesa savus latviskos vārdus – Emīlija un Marija, kā arī joprojām žirgtā un viedā tēva māsa Zinaīda. Viņa savos 77 gados katru rītu un vakaru nūjo, ravē dārzu, plāno, kādus dēstus audzēt, gaidot jauno dārza sezonu, un savai ģimenei gatavo garšīgas maltītes. Skatos un mācos attieksmi pret dzīvi, darbu, ģimeni, bērniem, radniecīgajām attiecībām un viņas neizsmeļamo pozitīvismu. Reizēm brīnos par viņas cilvēcisko gaišumu un mīļumu pret visiem radu bērniem, jo Zinas tantes dzīve nebūt nav bijusi viegla un rozēm kaisīta. Lai izaudzinātu trīs meitas, ģimenei uzceltu nelielu mājiņu, visu mūžu bija smagi jāstrādā. Kopš bērnības palīdzējusi mammai govis ganīt, pieaugot gājusi fermā teļus kopt. Darbs smags un, jāteic, diezgan nepatīkams jaunai un smukai meitenei. Tolaik cilvēki nesūdzējās tik daudz, bet cēlās un darīja. Ja nedarītu, nebūtu ko ēst. Par darbu kolhoza fermā ģimene saņēma dažus miltu maisus. Tas nozīmēja, ka galdā bija pašu cepta maizīte. Kūtī pašiem bija sava gotiņa, tātad arī piens, biezpiens un pašu kults sviests. Šodien mēs činkstam par to, ka nelietojam pašu pēdējo un pašu modernāko skārienjūtīgo mobilo tālruni, neskatāmies televīzijas pārraides plānumplānajā trīs dimensiju tālrādī vai mājās nav pēdējā modeļa portatīvā datora. Tādās reizēs, kad gribas pačinkstēt, atceros savas vecmāmiņas un pie sevis nokaunos. Vai viņām bija vieglāk pēckara gados audzināt un skolot bērnus? Nebūt ne, bet nebija jau citas izejas, kā dzīvot. Jo tas bija viņu laiks.
