Novembris valsts politiskajā dzīvē sākās ar konfliktu starp Latvijas Pensionāru federāciju un labklājības ministri Ilzi Viņķeli.
Federācijas priekšsēdētāja Aina Verze, atsaucoties uz daudzu pensionāru gribu, pieprasīja ministres demisiju, tomēr ne visi pensionāri ir vienisprātis ar A. Verzes viedokli.Ministre drēbi pazīstNo bijušā Valkas rajona teritorijas labklājības ministres demisiju nav pieprasījusi neviena pensionāru sabiedriskā organizācija. Valkas pilsētas pensionāru kluba “Zelta rudens” vadītāja Vanda Brīdiņa uzskata, ka sociālās jomas vadības nomaiņa situāciju diezin vai uzlabotu. “Mūsu kluba dalībnieki nav parakstījušies par ministres demisiju, jo var jau kādu cilvēku nomainīt, bet jautājums – kāds no tā turpmāk būs labums. Teorētiski par darba stāžiem padomju un brīvvalsts laikā ministre skaidroja pareizi, bet vajadzēja tomēr vairāk padomāt, kā teikto uztvers gados vecāki cilvēki, kuri visu mūžu godīgi strādājuši. Šos jautājumus esmu pārrunājusi ar citiem pensionāriem un secinājām, ka ne jau ministre ir galvenā noteicēja, cik daudz nozarei būs naudas. Mēs, pensionāri, esam pacietīga tauta un ceram, ka ministre turpmākajā darbā tiešām strādās tā, lai mūsu dzīve uzlabotos, jo pagaidām nav viegli iztikt, it īpaši, ja vēl nauda jāatvēl medicīniskajiem pakalpojumiem,” saka V. Brīdiņa.Arī kluba dalībniece pensionāre Mārīte Magone nedomā, ka ministrei vajadzētu demisionēt. “Tas, ko viņa pateica, nebija jau nepareizi. Tāda diemžēl tā patiesība ir. Kādas augstas amatpersonas demisija nozarē, kurā netrūkst problēmu, ir pats vieglākais risinājums, jautājums vienīgi, vai pareizākais. Sociālās jomas vadībā vajag cilvēku, kurš raugās uz priekšu un, manuprāt, Ilzei Viņķelei tāds redzējums piemīt. Viņa pazīst drēbi. Protams, runājot par pensionāru padarīto padomju laikā, bija rūpīgāk jāpārdomā, ko un kā teikt, jo tā ir tēma, kurā ar nepārdomātu vārdu var dziļi emocionāli aizskart citus. Nevar teikt, ka pensionāri šai valstij neko nav sarūpējuši. Tā vienkārši nedrīkst darīt, jo daudzi ar nelielu algu visu mūžu ir grūti strādājuši un par to ir pelnījuši cienījamas vecumdienas. Mums citam citu ir vairāk jācenšas saprast,” atzīst M. Magone.Uz šo krēslu neviens neraujasValkā dzīvojošais pensionārs Maksis Stepītis ir pārliecināts, ka ar ministru maiņu problēmas sociālajā jomā nevar atrisināt, tādēļ arī viņš nolēma neparakstīties zem I. Viņķeles demisijas pieprasījuma. “Diezin vai cits ministrs izdarītu kaut ko labāk. Var jau būt, ka atrastos spējīgāks cilvēks, tikai jāatceras – Labklājības ministrija nav tā iestāde, kuru politiķi ļoti gribētu vadīt,” norāda M. Stepītis.Smiltenes pensionāru apvienības vadītāja Aija Meldere stāsta, ka pēc ministres I. Viņķeles izteikumiem masu medijos no apvienības Pensionāru federācijai tika nosūtītas 26 vēstules, kurās pensionāri informē par saviem dzīves apstākļiem, bet demisiju neviens nav pieprasījis. “Nodomājām, nu labi – ministra amatu ieņems kāds cits, bet kamēr viņš iestrādāsies, nekas neuzlabosies. Lai Ilze Viņķele turpina strādāt un domā, kā padarīt vieglāku dzīvi pensionāriem. Jebkuram var gadīties pateikt kaut ko līdz galam neizdomātu un tad to nožēlot. Šajā gadījumā runa nav tikai par vienu ministri. Visai valdībai jāpārdomā un jāmaina attieksme pret pensionāriem. To, ko mēs 50 gados uzcēlām un sasniedzām, to pirmajos piecos brīvvalsts gados pie varas nokļuvušie politiķi izputināja. Bērnudārzos ierīkoja kafejnīcas un ko tik vēl ne, bet tagad domā, kā uzcelt jaunus. Pensionāri neko nav iznīcinājuši, viņi ir tikai sagādājuši, un tas būtu jāievēro,” apliecina A. Meldere.
