Blomēnietis Arvīds Kaupe piedzīvojis un pārdzīvojis dažādus laikus. Esot pensijā, tāpat kā aktīvajos darba gados, viņš darbojas sabiedriskajā dzīvē. Kopš 2008. gada Arvīds ir Smiltenes novada Politiski represēto personu nodaļas “Trimdinieks” valdes priekšsēdētājs un aizvadītajos valsts svētkos saņēma Smiltenes novada apbalvojumu Gada balva sabiedriskajā darbībā. Dodamies ciemos.
Arvīds dzīvo Blomes pagastā savas dzimtas mājās “Kaupes”. “Esmu iedzimtais blomēnietis, bet dzīve ir bijusi dažāda. Esmu bijis Sibīrijā, tad armijā, bet 1963. gadā atgriezos Blomes pagastā un visu laiku strādāju par galveno agronomu. Darbs lauksaimniecībā, taču paralēli tam ļoti daudz sava brīvā laika veltīju sportam, jaunatnes iesaistīšanai sportiskajās aktivitātēs. Sports bija hobijs arī mūsu kolhoza priekšsēdētājam. Profesionālāk pievērsos šaham un volejbolam,” stāsta A. Kaupe.Joprojām mundrs un strādīgsBlomēnietis uzskata, ka abi sporta veidi ir intelektuāli un kulturāli. Šahs attīsta loģisko domāšanu, bet volejbols – kustības un spēju orientēties dažādās situācijās. Lai arī pēdējo gadu laikā Arvīds dažādu traumu problēmu dēļ volejbolu nespēlē, viņš joprojām ir mundrs un aktīvs.Lauku sētā vienmēr darba daudz – jāpļauj zāle, jāzāģē zari, jākopj dārzs, arī mežā rosība liela, jo bebri vienmēr pamanās pastrādāt nedarbus. “Vienmēr esmu darbojies un darbošos. Agrāk par savu pārāk aktīvo iesaistīšanos dažādos notikumos esmu “dabūjis” pa degunu,” smej Arvīds.Tomēr jokus pie malas. Arvīds kopā ar mazdēlu Pēteri gan savā saimniecībā, gan tuvākajā apkārtnē vāc pelēkos laukakmeņus, ko nogādās Likteņdārzā.Aicina iesaistītiesArvīds ar lielu pietāti stāsta par Likteņdārzu. “Stāsta, ka pēdējos simts gados dažādos karos un okupācijas periodos ir cietuši un gājuši bojā ap sešsimt tūkstošiem Latvijas cilvēku. Viņu piemiņai no laukakmeņiem veidos pelēko saulrietu. Darba tur vēl ir daudz, tāpēc aicinu ikvienu līdzdarboties, lai līdz Latvijas simtgadei Likteņdārzu varētu pienācīgi izveidot,” aicina iesaistīties blomēnietis.Viņš tic, ka tas viss izdosies, un ir pārliecināts, ka arī Latvija dzīvos mūžīgi.Kas tad cits, ja ne mēs“Jā, es ticu, ka Latvija dzīvos mūžam. Vienmēr esmu lepojies ar Blomes pagastu un mūsu zemi. Esmu patriots darbos, ne tikai vārdos. Kas tad cits cienīs savu pagastu, pilsētu, novadu, ja ne paši. Ir jāspēj novērtēt to vietu, kurā dzīvojam. Mums ir sava valsts, sava robeža un pagaidām arī sava zeme un tauta, to vajag pacensties saglabāt. Ja es tam visam neticētu, tad nebūtu vispār vērts dzīvot,” saka Arvīds.Viņš pieļauj, ka jauniešiem ir citādāka izpratne par šīm lietām, jo viņi nav pieredzējuši to, ko vecākā paaudze – ka ir bijis krietni smagāk. “Jauniešiem derētu atcerēties, kā veidojās mūsu valsts, kā strādāja senči, no agra rīta līdz vēlam vakaram, cik daudz viņi paveica līdz pirmajai valsts okupācijai ar tādām iespējām, kādas bija tolaik. Un ko šī jaunā paaudze izdarījusi divdesmit gadu laikā pie tā attīstības līmeņa, kāds ir tagad? Toreiz bija zirgs, lāpsta, dakšas, cilvēka spēks un apziņa, ka sava valsts ir jāuzceļ un jāaizstāv,” par vērtībām aizdomāties mudina blomēnietis.
