Šis mēnesis Latvijā aizrit sarkanbaltsarkanā karoga zīmē, jo esam nosvinējuši divus tautai nozīmīgus valsts svētkus. Svarīgi tie ir arī Valkas pamatskolas sākumskolas skolotājai Gaļinai Švabei.Bērnībā mācās runāt latviskiLai gan G. Švabes pasē pie norādes tautība ierakstīts – baltkrieviete, sieviete Latviju uzskata par savu dzimteni. Viņas vecāki 50. gadu beigās pēc toreizējās Padomju Savienības valdības aicinājuma no tolaik nabadzīgā Vitebskas apgabala Baltkrievijā pārcēlās uz dzīvi Sedā. Padomju laikā tā bija jauna pilsēta, uzcelta kūdras purva strādnieku vajadzībām. Atmiņas par Sedā pavadītajiem bērnības gadiem kopā ar vēl divām māsām – Tatjanu un Ludmilu – Gaļinai joprojām silda sirdi. Viņa stāsta, ka, būdama maza meitene, sākusi mācīties runāt latviski, jo kaimiņmājā vasaras brīvlaiku pavadījis latviešu zēns Juris. Viņa vārdu Gaļina atceras joprojām, jo šis puika bijis pirmais latviešu valodas ierādītājs. Gaļina pateicīgus vārdus velta arī toreizējās Sedas vidusskolas latviešu valodas skolotājai Spodrai Karlovnai Nabokovai (tolaik krievu tautības skolēni savus pedagogus sauca arī tēvavārdā – redakcijas piezīme). Bez šīs skolotājas Gaļina nebūtu izvēlējusies apgūt pedagoga profesiju, pēc vidusskolas aizejot tālāk mācīties uz toreizējo Rīgas Pedagoģisko skolu. Liela ietekme meitu vēlmei mācīties un studēt bijusi tētim, kurš visu mūžu mācījies. “Mācījos skolā, bet tētis – tehnikumā. Tolaik tas bija kaut kas ārkārtējs, ka trīs bērnu tēvs tik uzņēmīgi centās apgūt nepieciešamās zināšanas,” ar savu tēti joprojām lepojas Gaļina. Viņa atceras, ka tētim bijušas zelta rokas attiecībā uz tehniskām lietām, savukārt mamma strādājusi dārzniecībā un rūpējusies par ģimenes vajadzībām. Vecāki jau vairākus gadus atdusas kapos, bet Gaļina viņus piemin ar mīlestības un pateicības pilnu sirdi – vecāki bijuši krietni ļaudis un dzīvojuši saticīgi, izaudzinājuši trīs meitas un iemācījuši viņām turēties kopā ne tikai priekos, bet vienai otru atbalstīt arī dzīves grūtajos brīžos. Cilvēki nav jāšķiroPēc pedagoģiskās skolas absolvēšanas Gaļinai piedāvāja darbu toreizējā Valkas 3. bērnudārzā (tagad šajā ēkā ir Nodarbinātības valsts aģentūras Valkas nodaļa – redakcijas piezīme). Gaļinai jau bija piedzimis dēls Jevgēnijs, kuram bija nepieciešama vieta bērnudārzā, tāpēc jaunā speciāliste ar prieku piekrita šim piedāvājumam. Pēc desmit gadu ilga darba ar mazajiem, pedagoģi uz toreizējo Valkas 2. vidusskolu darbā par sākumskolas skolotāju uzaicināja skolas direktore Nadežda Možarova. Nostrādājot desmit gadus skolā, kurā mācības notika krieviski, skolu reorganizāciju rezultātā Gaļina sāka strādāt ar latviešu bērniem. Atceroties šo laiku, skolotāja atzīst, ka piedzīvojusi uztraukumu un neziņu, kā varēs kopā sastrādāties divi pilnīgi atšķirīgu skolu pedagogu kolektīvi, bet šajos desmit gados pierādījies, ka tas izdevies lieliski. Tas, ka cilvēki nav jāšķiro pēc tautības, pierādījies, strādājot ar bērniem. Tagadējā audzināmajā 4.c klasē mācās ne tikai latviešu, bet arī igauņu, lietuviešu, krievu un ukraiņu tautības bērni. Veicot aptauju, audzinātāja pārliecinājusies, ka bērni par savu dzimteni uzskata valsti, kurā dzīvo un kuras valodā runā. Tam piekrīt arī pati skolotāja. “Mūsu bērni ir tikai ieguvēji, ka mācās latviešu valodu. Necenšos sekot līdzi politiķu diskusijām par krievu valodas diskrimināciju, jo tas neko nedos ne man, ne bērniem,” ir pārliecināta skolotāja.Nevar nosēdēt mierīgiSarunas gaitā uzzinu, ka, strādājot skolā un pēc traģiskas nelaimes ar vīru vienai audzinot dēlu Jevgēniju un meitu Svetlanu, skolotāja paguvusi iegūt augstāko izglītību Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā. Viņa atklāj, ka reizēm pati aizdomājas, kā varējusi paspēt tik daudz izdarīt. Gaļina ir pārliecināta, kas tas noteikti neizdotos bez abu māsu un draugu atbalsta. Arī viņa pati ievēro noteikumu, ka jācenšas dzīvē un ikdienā atrast pozitīvas lietas, jo slikto pamanīt un gausties par to ir visvieglāk. Tāpat ir arī strādājot ar skolēniem. Viņa cenšas katrā bērnā atrast labo un paslavēt par katru veiksmi, jo nevar visi bērni būt teicamnieki un veiksminieki.Jautājot, kā skolotāja atgūst enerģiju un ar ko nodarbojas brīvajā laikā, viņa pastāsta, ka relaksējas vingrojot pēc body flex metodes. Tā ir vingrošana ar jogas un pareizas elpošanas vingrinājumiem. Gaļina sevi raksturo kā cilvēku, kurš nevar mierīgi nosēdēt ar klēpī saliktām rokām. Kopš skolas laikiem viņa bijusi aktīva sportiste. Gaļina joprojām ziemās slēpo, bet pārējos gadalaikos – aktīvi nūjo. Prieku skolotājai sagādā arī rokdarbi. Viņai patīk un izdodas uzmeistarot dažādas rotaslietas. Ar šo nodarbi viņa aizrāvusi arī savas audzināmās klases bērnus, kuri darbmācības stundās paši savām rokām izveido interesantus darbus. Prieku un pozitīvas emocijas Gaļinai sagādā pašas bērni, kuri viņu lutina. Dēls dzīvo Rīgā un strādā informācijas tehnoloģiju jomā, bet meita Svetlana, iegūstot divas augstākās izglītības pedagoģijā un vides dizainā, gājusi mammas pēdās un strādā par skolotāju Valkas pamatskolā. Gaļina smejas, ka, dzīvojot vienā dzīvoklī kopā ar meitu skolotāju, reizēm ir kā skolā. Tomēr mamma lepojas, ka var mācīties arī no meitas, jo viņai piemīt mūsdienīgāka domāšana, savukārt meitai netiek liegta 30 pedagoģiskajos darba gados iegūtā pieredze.
