Eduards Veidenbaums savulaik rakstīja – mums, latviešiem, dzejnieku milzīgs bars. Pārfrazējot viņa vārdus, šodien jāsaka – mums, latviešiem, augstskolu milzīgs skaits. Droši vien lielai daļai tautiešu līdz šim pat sapņos nebija rādījies, cik daudz mūsu mazajā valstiņā ir dažādu vadības un pusvadības augstskolu un tajās apgūstamo programmu. To nosaukumi dienas gaismā uzpeldēja gluži nesen, kad pie šo mācību iestāžu studiju programmu kvalitātes izskatīšanas nopietni ķērās klāt izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis. Ilgā netraucētība bija vējā – gan daudzu darba gadu briedinātā rutīnā kā mīkstās dūnās iegrimušai daļai lielo un zināmo augstāko mācību iestāžu pasniedzēju, gan vairākām salīdzinoši nesen izperētajām augstskolām, kuru absolventi vairumā gadījumu darba meklējumus beidz ar reģistrēšanos nodarbinātības dienestā. Ja rēnā dīķī iemet pamatīgu akmeni, tad tā iemītnieki kādu brīdi lec un švirkst, un klaigā uz visām pusēm, tā paužot neapmierinātību par traucējumu. Nupat izskatās, ka tāda reakcija ir pret Ķīļa iecerētajām reformām. Līdz šim viss bija labi. Augstākstāvošie ierēdņi, kam bija jāuzrauga mācību kvalitāte, birokrātiski virspusēji izvērtēja programmas, daļu vērtējuma anketu aizpildot pilnīgi identiski pēc principa – papīrs panes visu. Kā atklājies, lai ātrāk papīri būtu kārtībā, pierakstītas arī anketas, kuras vēl nebija aizpildījuši ārzemju eksperti. Īsts činovņicisms. Jaunais izglītības ministrs tam grib darīt galu, gūstot atbalstu sabiedrībā, īpaši to vidū, kuri studējuši ārzemēs. Vai viņam tas izdosies vai arī pīļu dīķis aprīs miera jaucēju? Interesants jautājums.
