Māra Krieviņa* * *Iepeld krēsla melnos koka zaros,Apkārt mājai viņas brunči plīv.Tur virs upes viena zvaigzne staro,Drīz jau vakars pamodīsies dzīvs.Mirdzēs zvaigznītes kā mazas, spožas pogas,Krēsla zudīs, mēness balli sāks.Domu ilgas trauksies debess rokās.Spoža nakts pār zemi nāks.* * *Es dāvāšu tev rudens vēju,Kas skumjas ilgas koku zaros kar.Es dāvāšu tev kādu jauku tēju,Ko dzerot, sirds tev sasilt var.Es dāvāšu tev saules rietu,Kas mirklis īss,Tāpat kā skaistais viss.Es dāvāšu tev rīta rasu,Kas zāles stiebrā savu dvēs’li kar.
