Uz šo visai necilo no Madagaskaras Eiropā ienākušo kataranti skatījos divus gadus līdz brīdim, kad kaimiņi igauņi pierunāja nopirkt. Saka: „Alita, tu taču mums esi tāds puķu mīlis, izmēģini, daudzgadīga, daudz zied!” Tā katarante nonāca manā īpašumā. Vēl šo puķi dēvē par Madagaskaras kapmirti. Šobrīd tā aug iekarenā podā, ir 20. novembris un zied pilnos ziedos. Tāda ļoti vasarīga sajūta, uz viņu skatoties, tiesa gan, jālaista ir bieži. Pārējās mājas puķes laistu reizi nedēļā, bet šo – ik pa divām vai trijām dienām. To ir viegli pavairot, jo aug nokareni dzinumi un tādi kā čumuriņi galā, līdzīgi kā pušķu hlorofītam, tos nogriež un liek burciņā ar nelielu daudzumu ūdens, pirms tam no čemuriņa izplēšot ziedus un pumpurus. Tā ik pa pāris gadiem ir jāatjauno, jo ar laiku vecajam augam lielie zari paliek bez lapām. Ja nolemjat to iegādāties, ir jāatrod ļoti godīgs pārdevējs, jo vairumā mūsu tirgos ir no ārzemju lielajām firmām ievestās un tās ir viengadīgas. Daudz kur esmu dzirdējusi, ka tā ir ļoti indīga un nedrīkst atrasties mājās tādās vietās, kur var tikt klāt bērni. Ja godīgi, man bērns nevienu puķi vēl nav plēsis, jo no bērnības mācu, ka augi un dzīvnieki ir jāmīl un jārūpējas par tiem. Es saskaitīju, ka manā puķu kolekcijā ir jau sešas indīgas puķes, kaut gan es tam nepievēršu uzmanību, nav taču mutē jābāž, galvenais, lai ir skaisti. Esmu lasījusi, ka šīs puķes satur vielas, no kā izgatavo zāles leikēmijas ārstēšanai. Pirmās zāles vinkristīns tika radītas 20. gadsimta 60. gados. ◆ Alita Valērija Plūksna
