Diskutējot ar kādu paziņu par to, vai latvieši prot svinēt valsts svētkus, jaunā sieviete atbildēja: “Latvieši nemāk priecāties. Viena gaušanās un asaru birdināšana par to, kā tauta cietusi no nebeidzamām pārestībām. Arī valsts svētkos vajadzētu līksmot, dejot un dziedāt. Latviešiem jāmācās no austrumu valstīm, kur vienmēr par visu priecājas.” Iespējams, ka esam pelnījuši tik nesaudzīgus “komplimentus” par neprasmi svinēt ne tikai svētkus, bet arī dzīvi, par mūžīgo gaušanos un vaimanāšanu. Pieļauju, ka latvieši tik nīgri ir arī tāpēc, ka mums trūkst saules. Īpaši jau novembrī, kad svinam kareivju piemiņas dienu un valsts dzimšanas dienu. Aizvadītajā nedēļā pabiju Rīgā. Staigājot pa vecpilsētu un Līvu laukumu, izejot cauri Vērmanes parkam, uzkrītoši daudziem pretimnācējiem, īpaši jauniem cilvēkiem, mēteļu vai virsjaku atloki rotājās ar sarkanbaltsarkanām lentītēm. Jutos pat neērti, ka man šādas lentītes nebija. Tas liek cerēt, ka jaunajai paaudzei Latvijas dzimšanas diena tik tiešām nozīmē svētkus. Gribas ticēt, ka jaunie vecākajiem iemācīs, ka, neskatoties uz grūtiem laikiem, mums tik tiešām ir jābūt lepniem par iespēju dzīvot brīvā un demokrātiskā valstī un sabiedrībā. Neesmu tik naiva, lai cerētu, ka jau nākamgad kā uz burvju mājienu iestāsies labāki laiki, tāpēc jāiemācās svinēt šeit un tagad, nevis kaut ko gaidīt. Tā gaidot, var pazust dzīves smeķis.
