Šo svētdien, 18. novembrī, svinēsim Latvijas Republikas 94. dzimšanas dienu. Mums ir sava valsts, sava valsts valoda un pagaidām arī sava nauda – lati. Tomēr jārēķinās ar to, ka Latvija atrodas pasaules lielvaru interešu krustcelēs, un, kā teic Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle, viņu biedē ģeopolitiskās spēles, kurās esam ierauti. To varētu īsumā definēt arī šādi: iesi Rietumu virzienā, pie eiro tiksi, iesi uz Austrumiem, rubli dabūsi. Nākamais gads var izrādīties pēdējais, kad norēķināsimies ar latiem. Taču eirozonas krīzes un arī citu iemeslu dēļ 2013. gadā Latvijas politikā var uzsisties augsti viļņi. “Latvijai, 2004. gadā iestājoties Eiropas Savienībā, bija mērķis pakāpeniski izlīdzināt mūsu ienākumus pret Eiropas vidējo līmeni,” sarunā ar “Ziemeļlatviju” atgādina R. Zīle. “Taču tagad situācija visā Eiropā ir mainījusies, daudzas valstis ir skārusi krīze, un var gadīties, ka iedzīvotāju ienākumu līmeņa atšķirības būs daudz lielākas nekā 2004. gadā. Tas nozīmē, ka cilvēki turpinās braukt strādāt uz tām Eiropas valstīm, kurās labklājība ir augstāka, un jaunie cilvēki izvēlēsies savu dzīvi dzīvot tur. Tas savukārt Eiropā radīs atpalikušas perifērijas.”- Par tādu nomali diemžēl var kļūt arī Latvija. Kā tas ietekmēs mūsu valsts nākotni?- Latvijai tas var būt bīstams moments. Es redzu Krievijas intereses veidot lielvalsti. Ukrainā, Moldovā jau ir liels spiediens. Nesen redzējām, kā beidzās parlamenta vēlēšanas Gruzijā (miljardieris Bidzina Ivanišvili, kura opozīcijas koalīcija uzvarēja vēlēšanās, paziņojis, ka vēlas uzlabot attiecības ar Krieviju – redakcijas piezīme). Par Baltkrieviju vispār nerunāsim. Latvijā tiek aktualizēti referendumi par lietām, par kurām tādi vispār nedrīkstētu notikt: valsts valodu, automātisko pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem. Pieņemu, ka nākamais būs jautājums par Latgales autonomiju. Tas nav nejauši. Kremlis izmanto par instrumentu tos Latvijas iedzīvotājus, kuri nav Latvijas pilsoņi un arī negrib tādi būt. Te gan ir kāds aspekts. Ar nepilsoņa pasi var ceļot bez vīzām gan uz Eiropas pusi, gan uz Krieviju pie radiem un draugiem, taču, jo šo pasi nomainītu pret Latvijas Republikas pilsoņa pasi, iebraukšanai Krievijā vajadzētu vīzu. Kurš no šiem cilvēkiem to gribēs? Pat, ja teorētiski refrendums par automātisko pilsonību notiktu un izdotos, mēs nonāktu pie situācijas, ka liela daļa no 200 tūkstošiem cilvēku, kuriem ir nepilsoņu pases, pateiktu “es Latvijas pasi negribu”. Tā mēs pazemotu savas valsts svarīgāko dokumentu – Latvijas pilsonības pasi. Mani šīs ģeopolitiskās spēles baida. Ja Eiropā klājas slikti un ES ir nodarbināta ar savām lietām, daudzi cilvēki arī Latvijā kļūst arvien nīgrāki pret eiro (kaut gan, pārdodot zemi, grib saņemt naudu eiro) un var sākt domāt, ka krievu laikos nemaz nebija tik slikti. Es jaunībā pat neticēju, ka 80. gados būs iespējams atgūt Latvijas neatkarību un atbrīvoties no Padomju Savienības. Es nekad negribu tikt atpakaļ Krievijas impērijā, un kā politiķis darīšu visu, lai tā nenotiktu. – Taču arī Eiropas Savienības dalībvalsts, tai skaitā Latvija, var zaudēt kādu savas suverenitātes daļu. Piemēram, ES vadītāji samitā oktobrī nolēma rīkoties, lai panāktu ciešāku ekonomikas un monetāro savienību. Turklāt, kas zina, vai krīzi eirozonā maz izdosies pārvarēt?- Es piekrītu, to īsti nezina neviens, un tagad ir apjukums. Nevar teikt, ka Eiropas valstu vadītāji vai ES padomes vadītājs Rompejs, vai Eiropas Komisijas prezidents Barozu neko nedara. Virziens ir tāds, kas varētu uzlabot situāciju Eiropas Savienībā, taču, par nelaimi, runājot par eirozonas glābšanu, katra nācija domā par savām interesēm, tāpēc reizēm netiek uz priekšu. Piemēram, Vācijā nākamgad ir vēlēšanas. Vācijas prese stāsta, ka vācu nodokļu maksātāji samaksā par grieķu un spāņu parādiem, kas, protams, daļēji ir taisnība. Taču tad arī jāskatās, ko Vācija ieguva no eiro ieviešanas 2000. gadā. Tas bija milzīgs eksporta tirgus visā eirozonā. Vācieši pārdod “Volkswagen” mašīnas, iekārtas un citu savu produkciju Spānijai, Itālijai un citām valstīm. Vēl viņi ieguldījuši savu pensiju fondu, apdrošināšanas kompāniju un banku naudu, pērkot Spānijas vērtspapīrus. Tad nu spāņi dzīvoja labāk nekā pelnījuši, varēja pirkt vācu mašīnas, būvēt mājas un dzīvokļus, kas Spānijā ir ļoti dārgi, par naudu, ko aizņēmās bankā. Tagad katram ir jānes savs zaudējums, arī vāciešiem. – Ja plānotais īstenosies, tad 2014. gada 1. janvārī Latvijā ieviesīs eiro. Vai, jūsuprāt, mēs būsim ieguvēji vai zaudētāji?- Jāņem vērā, ka Latvijai ir sarežģīta ģepolitiskā situācija. Skaidrs, ka būt eiro 2014. gadā vai ne, ir ļoti sarežģīts jautājums, kas jau tagad tiek politizēts. Es nedomāju, ka to var atrisināt ar referendumu, jo cilvēki, kuri šo referendumu izvirzīs, nevēlēsies to izskatīt pēc būtības. Ja, piemēram, to darīs “Saskaņas centrs”, tad nepārprotami tas ir virziens par Latviju tuvāk Krievijai un tālāk no Eiropas. Protams, lēmums par eiro ieviešanu ir nepopulārs gan latviešu, gan krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju vidū, un ir jāizsver visi “par” un “pret”. Taču, ja eirozona mums atvērs durvis un teiks – “jūs varat nākt iekšā, Latvija, jūs visus kritērijus izpildījāt”, bet mēs bravūrīgi aizcirtīsim durvis ciet un teiksim – “mēs nekur neiesim”, – nu tā nenotiks, jo eirozona tādā gadījumā ārkārtīgi zaudēs statusu. Viņi neiekritīs tādās lamatās, jo, ko tad teiks finanšu pasaule, – lūk, eirozonā ir tik slikti, ka pat tāda maza Latvija, kurai tikko bija krīze, negrib tajā iestāties! Es vulgarizēju šo lietu, taču tā tas ir jāsaprot: ja mēs paši negribēsim tur iet, durvis būs ciet. Viņi atradīs iemeslus pateikt, ka Latvija nav izpildījusi to un to. Un, ja Latvijai durvis uz eirozonu būs ciet, viņi par Latvijas valsts parādu pārfinansēšanu prasīs ļoti dārgu cenu. Tas nozīmē, ka mums paliks grūtāk sabalansēt savu budžetu, mēs nevarēsim mksāt sociālajai palīdzībai un vēl citām jomām. Tāpēc es aicinu cilvēkus pieiet nopietnāk šīm lietām un nepakļauties aicinājumam rīkot referendumu, iet uz to un balsot “pret”. Tad varbūt pēc dažiem gadiem runāsim par referendumu par rubļa ieviešanu. Putins nepārprotami grib panākt savu ietekmi Lielkrievijas impēriskā laika robežās. To redz visi, kuri seko politikai. Tāpēc būsim modri!- Pirms šīs intervijas, tiekoties ar Smiltenes un apkārtējo novadu iedzīvotājiem, jūs pieminējāt ES vadītāju lēmumu ieviest eirozonas banku kopējo uzraudzību. Cik būtiski tas ir Latvijai?- Te primārais ir jautājums, kur šādu banku savienību veidos, tikai eirozonā vai visās 27 Eiropas Savienības dalībvalstīs. Latvijai svarīgi ir tas, ka šajā banku savienībā ir paredzēts izveidot vienotu depozītu un garantiju fondu. Latvijas depozītu un garantijas fonds pašlaik ir tukšs. Ja kaut kas notiek ar kādu no mūsu bankām, piemēram, kipriešu nauda no “Rietumu bankas” aizplūst projām, tad mums ir iespējas šo banku vai nu glābt ar Eiropas naudas palīdzību, vai arī, ja kāda banka bankrotē, izmaksāt atlīdzību no lielā depozītu un garantiju fonda. Taču banku savienība ir tikai viens no elementiem. Ir vēl daudzi citi: par budžeta politiku, ekonomiskās politikas vienādošanu. Kad cilvēki taujā par federālo Eiropu, es tai neticu un esmu ļoti skeptisks. Ja, piemēram, Vācijā un Latvijā maksātu vienādas pensijas vai vienādu atalgojumu mediķiem, tad mēs varbūt varam no ekonomiskā viedokļa runāt par federālo Eiropu. Ja nostāja ir tāda – “mēs jums noteiksim nodokļus, noteiksim ārpolitiku un budžetu, bet jūs Latvijā maksājiet saviem skolotājiem, mediķiem un pensionāriem tik, cik iegūstiet no saviem nodokļu ieņēmumiem”, tas nav godīgi. Tad Eiropa kļūst kropla.
