Vai tu mīli Latviju – kā zemi, kā valsti? Šis jautājums biežās piesaukšanas dēļ varbūt pat kļuvis banāls, un frāžainība apslēpusi kodolu. Taču ik gadu pirms 18. novembra ir tikai saprotami sev vaicāt, ko man nozīmē Latvija? Man tās ir asinssaites. Valsts bez cilvēkiem nav nekas. Pirms vairāk nekā 20 gadiem, sākoties Trešās atmodas vēsmām, bija izplatīts teiciens, – kaut pastalās, bet brīvi savā zemē. Šodien saskaņā ar dažādām aplēsēm uz ārvalstīm varētu būt emigrējuši no 30 tūkstošiem līdz 100 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. Aizbraukušo tautiešu dēļ Latvija ik gadu zaudē arvien vairāk smadzeņu un darba roku. Ļaudis nav jāvaino par to, ka dodas uz ārzemēm, ja dzīve dzimtenē ir izdzīvošana, nevis dzīvošana. Taču šodien vairāk par emigrāciju vajag Ceturto atmodu, kas sapurinātu Latvijā vēl palikušos ļaudis un beidzot liktu uzdot sev jautājumu, bet kāpēc ir jābēg projām no dzimtenes, ar ko mums, latviešiem, ir asinssaites? Kāpēc nemākam mainīt to, kas mums Latvijā nepatīk, un kāpēc izgāžas mūsu lietussargu un maijpuķīšu revolūcijas? Nevar teikt, ka Latvijā pietrūkst gudru cilvēku – “bāku”, kuri rādītu virzienu, kurā doties. Matemātikas doktors, 11. Saeimas deputāts Andris Buiķis grāmatās un intervijās vairākkārt uzsvēris, ka Latvijai lūzums uz labāku dzīvi ir vajadzīgs garīgā nozīmē. Kādā intervijā viņš novēlējis, lai “katrs atrod savu vietiņu, savu ceļu, kā viņš nāk no pagātnes un ko grib aiznest nākotnei. Kas būs viņa bērniem, un kas tālāk būs Latvijai”. Manuprāt, rītdienas Latvija būs tāda, kādi būs mūsu bērni. Kādus mēs viņus izaudzināsim. Vai mudināsim palikt dzimtenē vai aizlidot plašajā pasaulē.
