Pēdējā laika komentāros vairāk esmu rakstījis par Latvijas iekšējām problēmām, bet būtu nepareizi domāt par tālākās nākotnes izredzēm, izliekoties neredzam globāla mēroga tendences.Žurnālistus un vairumu analītiķu visvairāk saista virspusējie un šķietami aktuālākie jautājumi, piemēram, kādi būs vēlēšanu rezultāti ASV vai Ķīnā. Šādi jautājumi var būt aktuāli tikai attiecībā uz valstīm ar nestabiliem režīmiem, galveno pasaules mēroga spēlētāju kursos iespējamas tikai nianšu maiņas, lai kādi cilvēki nāktu pie varas.Protams, mūs var satraukt, teiksim, konflikts Sīrijā, tāpat situācija Afganistānā vai kādā citā islama valstī. Tas svarīgi kaut vai tādā nozīmē, ka militāra rakstura konflikti un terorisma draudi rada vispārēju spriedzi un zināmā mērā koriģē naftas cenas.Mums der apzināties, ka spriedzes uzturēšanā ieinteresēta mūsu kaimiņvalsts Krievija. Tāpēc Kremļa politiķi atbalsta gan Sīrijas, gan Irānas prettautiskos režīmus, tāpēc tiek atbalstītas krievu diasporas citās valstīs, tostarp Latvijā. Uzturot spriedzi pasaulē, Krievija nodrošina sev izdevīgas naftas, gāzes un metālu eksporta cenas. Bet, teiksim, dārgā gāze sadārdzina apkuri Rīgā, kas savukārt izraisa iedzīvotāju neapmierinātību ar mūsu valdību.Iegūto valūtu Krievija izmanto gan militāri rūpnieciskā kompleksa reanimēšanai, gan Putina antikonstitucionālā režīma stiprināšanai. Tas gan rada nevēlamas blakus parādības, jo visur, kur apgrozās vāji pieskatīta un liela nauda, atrodas arī šīs naudas gribētāji. Un Putina nolemtība ir tā, ka viņš spiests skatīties caur pirkstiem, kā viņa uzticamākie līdzgaitnieki grābj miljonus un pat miljardus, nereti saplēšoties paši savā starpā (piemēram, naidošanās Putina uzticības vīra Ivanova un aizsardzības ministra Serdjukova starpā). Ja vēl pieskaita faktu, ka, reorganizējot miliciju par policiju, no mentu rindām tika padzīti godīgākie kadri, tad tagad ir desmitiem gadījumu, kad policisti dibina savas bandītu un laupītāju vienības, un tas un daudzi citi līdzīgi fakti liecina, ka centralizētā valsts vara ir gandrīz sabrukuma priekšā. Putina komandas cīņa pret opozicionāriem ir gana skaļa, bet pat Kremlim uzticamie varas orgāni spējuši represēt tikai pāris sabiedrībā mazāk pazīstamus demonstrāciju dalībniekus.Tikmēr Krievijas uzņēmēji savu naudu cenšas izvest uz citām valstīm, šogad izvests kapitāls jau 65 miljardu dolāru apjomā. Tiek pirkti gan nekustamie īpašumi, gan veselas rūpnīcas. Tostarp arī mūsu piena kombināti un čehu alus ražotnes, paredzot gatavās produkcijas realizāciju Krievijas plašumos. Mums no tā tas labums, ka nodrošināts eksporta tirgus, jo paši krievi labāk zina, kam kādi kukuļi dodami. Tālākā perspektīvā gan šāda “mērkaķu tirdzniecība” nav visai droša.Pasaules ekonomika aizvien lielāku spiedienu izjūt no Ķīnas puses, to vērojam tepat mūsu humpalu veikalos. Starp citu, ķīniešu lētie ražojumi sekmīgi konkurē arī ASV veikalos. Tiesa, reizē ar vidusšķiras veidošanos arī pašā Ķīnā pieaug gan patēriņš, gan darbaspēka izmaksas. Neskatoties uz dzimstības ierobežojumiem, ķīniešu tūkstoši un miljoni aizvien tiecas pāri robežām, un Krievijas Tālie Austrumi visai drīz var kļūt par ķīniešu republiku. Tikmēr Blagoveščenskas krievu pensionāri pārdod savus īpašumus Krievijā un pērk apbrīnojami lētus un labiekārtotus dzīvokļus otrpus Amūrai, jaunajā Ķīnas pilsētā Haihe, kur dzīve reizes piecas lētāka.Nav īsta pamata spriedelēt, ka Amerikai sācies noriets. ASV aizvien ražo vairāk nekā 20 procentus no pasaules kopējās produkcijas, ASV aizvien ir pasaules zinātnes un augstākās izglītības centrs. Ķīna šajā ziņā var mēroties ar Krieviju, un tas ir pagaidām. Šai zemei ir milzīga attīstības jauda un milzīgi daudz liekas naudas. Tāpēc pieminēsim divus nākotnes projektus.Lai preces uz Eiropu nebūtu jāved kuģos, kur siro jūras laupītāji, bet nafta no musulmaņu zemēm jāved pretējā virzienā, sākts īstenot moderna autoceļa projekts, kas savienos Dzeltenās jūras ostas ar Pakistānas ostām. Pāri Hindukuša kalniem taps simtiem tiltu un tuneļu, kur augstākā pāreja būs 4700 metru virs jūras, bet ceļš būs izmantojams augu gadu.Otrs projekts interesants ar to, ka paredzēts savienot Ķīnu ar Eiropu, apejot neprognozējamo un alkatīgo Krieviju ar tās izslavēto birokrātiju un korupciju. Visticamāk, ka tas būs dzelzceļš, kas vedīs cauri Kazahstānai, Uzbekistānai, Turkmenistānai, tad ar prāmi pāri Kaspijas jūrai, tad Azerbaidžāna, Gruzija, Turcija, Balkānu valstis un beigās divi atzari – uz Spāniju un Britāniju.No Latvijas viedokļa būtu saprātīgi pasteidzināt Eiropas sliežu platuma ceļa Rail Baltica izbūvi. Tas ļautu mums pieslēgties Ķīnas modernajam “Zīda ceļam”, jo mums vajadzīgs, lai arī mūsu ražojumi atrastu noietu zemē, kur dzīvo pāri par 1,3 miljardiem patērētāju.Tas var mudināt arī Briseles aptaukojušos birokrātiju kustēties atbilstoši laikmeta straujajam tempam, ar pašreizējiem lēnajiem apgriezieniem Vecā Eiropa drīz vien var kļūt par tādu kā Ķīnas Kamčatku.Mēs dzīvojam laikā, kad lielvarām gan gribas demonstrēt savus muskuļus un piespiest pārējās zemes dzīvot “pēc demokrātijas principiem”, bet citu zemju militāra pakļaušana nav aktuāla. Visu iespējams panākt ar finanšu un ekonomisko ekspansiju. Tikko teiktais neattiecas uz radikālā islama režīmiem, kuru rīcība eiropietim grūti izprotama. Un arī šeit – kristietības un islama pretstāvē – viskomfortablāk jūtas Ķīna. Šis aspekts nav mazsvarīgs.
