Valcēniešu Sandras un Viļa Daņilovu ģimenē aug divi braši puikas – Boriss Ignats un Alberts.Mamma uz pilnu slodzi“Ziemeļlatvija” pie Daņiloviem ciemojās novembra sākumā. Ģimene dzīvo Valkas centrā vienā no daudzdzīvokļu nama trīsistabu dzīvokļiem. Pirms pārcelšanās no iepriekšējā divistabu dzīvokļa uz jauno un plašo mājokli, Daņilovi paši daudz paveikuši tā remontā un labiekārtošanā. Pašlaik gan dēliem ir tāds vecums, ka reizumis viņiem tā vien gribas uz skaistajām gaišajām tapetēm uzzīmēt kādu “mākslas” darbu vai atstāt ar šokolādi nosmērētu pirkstu nospiedumus. Sandra atzīstas – sākumā viņa par to “cepusies”, bet tad atmetusi ar roku, jo tāpat skaidrs, kamēr puikas izaugs, tikmēr būs daudz svarīgāku lietu, par ko uztraukties. Toties puikas kopā ar vecākiem, atbilstoši Helovīnu tradīcijām, izrotājuši virtuves logu un palodzi – paši grebuši ķirbi un gatavojuši svecītes. Sandra ir mamma uz pilnu slodzi, jo puikām ir tikai divu gadu starpība.Viņi gan apmeklē bērnudārzu, bet – katrs savu. Tie atrodas katrs savā pilsētas malā, tāpēc paiet laiks, kamēr katru rītu un vakaru puikas nokļūst vai nu bērnudārzā, vai mājās. Vilis gan joko, ka viņam tīri labi iet pie sirds garās pastaigas kopā ar dēliem, jo atliek laika gan izrunāties, gan pavērot apkārtni. Atklāti sakot, vērojot Daņilovu ikdienu, šķiet, ka abos vecākos iemontēts kaut kas līdzīgs neizsīkstošās sapratnes un pacietības motoriņam. Puikas ne mirkli nav mierā, te vienam vajag ieslēgt televizoru, lai noskatītos iemīļoto multfilmu, te otram – padzerties sulu. Un tā nepārtraukti. Vilis ir no to vīru kategorijas, kurš cenšas izprast sievu, apzinoties, ka sievietei ir organiski nepieciešams kādu stundu pabūt vienatnē un izdarīt lietas tikai sev, kaut vai paciemoties pie kādas draudzenes vai mierīgi aiziet iepirkties, nevis visu laiku veltīt tikai bērniem. Sandrai prieku sagādā arī vingrošanas nodarbību vadīšana un kosmētisko masāžu veikšana. Nodarbības notiek divas reizes nedēļā, bet masāžas – pēc klientu vēlmēm. Sandra uzskata, ka šajās nodarbēs ir atradusi savu patieso aicinājumu.Vilis atklāj, ka viņš reizēm arī nav nekāds svētais, jo, pārnākot no darba, vēlas pabūt klusumā, nesarunājoties un palasot grāmatu. Tas gan izdodas reti, jo dēli visu laiku prasa tēta uzmanību un līdzdalību savās aktivitātēs. Sandra cenšas Viļa vēlmi – pabūt kādu laiku vienatnē – atbalstīt, jo pati vairākus gadus nostrādāja Valkas policijas iecirknī, tāpēc itin labi pārzina kriminālpolicijas inspektora darba specifiku. Daņilovi smejas, ka viņi esot tāda īsta individuālistu ģimenīte. Tas esot pat labi, jo Vilim galvenais – lai mājās būtu miers un saticība, tāpēc katrs dara to, kas patīk vislabāk. Un viņiem ir dota lielā laime – patikt būt kopā. Dienesta romāns Jautājot, kā Vilis ar Sandru iepazinušies, abi saskatās, sasmaidās un atbild – viņiem esot bijis īsts dienesta romāns, jo strādājuši vienā darbavietā – policijā. Sandra stāsta, ka tolaik, salīdzinot ar pašreizējo situāciju, policijā jaunas meitenes bija uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas, tāpēc viņai palaimējies tikt pie tik laba vīra. “Dabūju Vili un no darba policijā aizgāju,” smejas Sandra. Jāpiekrīt, ka viņa ir diezgan drosmīga būtne, jo pēc darba policijā aizgāja strādāt par sporta skolotāju Valkas pamatskolā. Nostrādāja vairākus gadus, tad sāka dzimt bērni, un Sandra nolēma, ka viņa vēlas lielāku uzmanību veltīt bērniem un ģimenei, nevis pa galvu, pa kaklu skriet vairākos darbos. Sandra gan piebilst, ka šāds ģimenes modelis ir izveidojies tikai pateicoties Vilim, jo ģimenes rēķinu kārtošana ir viņa ziņā. Savukārt Sandra atbild par ledusskapja saturu un citiem iepirkumiem. Jautāju, lai tā dzīvotu, vai kāds no ģimenes pieraksta visus ieņēmumus vai izdevumus. Sandra noraidoši papurina galvu, skaidrojot, ka viņi nekad ģimenē nav strīdējušies par naudu. Tā vietā viņi dzīvo tā, lai vismaz reizi gadā pabūtu tikai divatā un aizbrauktu kaut nelielā ceļojumā. Sandra palepojas, ka ģimenes budžetā izdevies ietaupīt tik daudz naudiņas, lai apskatītu Berlīni. Ģimenes budžetu izdodas sabalansēt arī tāpēc, ka Daņiloviem nav neviena kredīta, kas “izsūktu pēdējās asinis”, tāpēc izdodas dzīvot, ne tikai izdzīvot. Viņiem tas ir svarīgi, jo nav nekādi lielie mājās sēdētāji. Itin bieži visi sēžas ģimenes auto, lai aizbrauktu uz lauku mājām Trikātas pusē vai uz savu mīļāko pilsētu – Tartu. Te sarunai pieslēdzas vecākais dēls Boriss Ignats, lai pastāstītu, ka Tartu ir tumšais lifts, no kura viņam ir dikti bail.Gadījumā, ja kas dzīvē mainīsies uz slikto pusi, Daņilovi būtu gatavi visi kopā pārcelties uz dzīvi kādā no Eiropas Savienības valstīm. Tik svarīgu lēmumu viņi pieņemtu tikai tad, ja tiešām vairs nevarētu samaksāt rēķinus un dēliem nodrošināt pienācīgus apstākļus. Ģimene uzskata, ka tas būtu daudz labāk – pašiem pelnīt un nodrošināt iztikšanu, nevis gaidīt, piemēram, valdības vai pašvaldības pabalstus. Izbauda no sirds Skaidrs, ka Sandra un Vilis necenšas viens otram iegrožot savus sapņus un vēlmes. Vilis ir pārliecināts, ka labāk būs, ja Sandra dzīvos saskaņā ar sevi, nevis kreņķēsies par pastāvošo sistēmu. Arī Sandra atbalsta Viļa centienus, tāpēc lepojas, ka vīrs jau kādu laiku aktīvi darbojas Valkas pilsētas teātrī pie režisora Aivara Ikšeļa. Jautāju, kur pēkšņi Vilis sevī atklājis aktiera talantu un vēlmi kāpt uz skatuves. Viņš atceras, ka, jau mācoties Trikātas pamatskolā, darbojies skolotājas Marutas Ģingules vadītajā dramatiskajā kolektīvā. Viņi bijuši divi puikas, kuriem vienmēr skolas pasākumos bija jāskaita dzejoļi. Savukārt, mācoties Priekuļu tehnikumā, Vilis jau diezgan nopietni pievērsies dzejas deklamēšanai un vēlmei sevi izprast caur dzeju un teātri. Viņš priecājas, ka beidzot atradis sev brīvā laika nodarbi, kas ir pilnīgi pretēja ikdienas darba pienākumiem. Jautāju Sandrai, vai viņa uztraucas brīžos, kad vīrs ir uz skatuves. Viņa atklāj, ka to brīdi izbauda no sirds.
