Galantā gadsimta tērpu šuvēja

Padomju
laikā Jeļena Forste iemācījās radošas idejas īstenot ar minimālu budžetu
un maksimālu efektu. Tagad jauniem cilvēkiem nav jāsaspringst, jo viss
ir, taču daudziem trūkst iniciatīvas, improvizācijas spēju, citi  apjūk
neskaitāmo izvēļu priekšā, spriež rundāliete. Jeļena prot zīmēt, gleznot
miniatūras, konstruēt tērpus, šūt, gatavot apģērbu aksesuārus, labi
pārzina vēsturiskos stilus. Meistares prasmes, pieredze un komunikācijas
spējas ir uzņēmuma «Eleana» veiksmes pamats. Tas nav bizness, bet
dzīvesveids.
 
– Darinot galantā gadsimta tērpus, tu it kā
paplašini Rundāles pils muzeja konceptuālo telpu. Kas tevi rosināja
pievērsties vēsturiskām rekonstrukcijām?

Deviņdesmito gadu
vidū uz pili sāka braukt daudz Eiropas tūristu. Vadot ekskursijas,
sapratu, ka viņi grib redzēt gidus vēsturiskos tērpos, vairāk uzzināt
par 18. gadsimta stilu, modi, sadzīvi, izjūtot īpašas noskaņas, kad
zūd laikmetu robežas un sāk darboties iztēle. Nolēmu pievērsties
eksperimentiem. No teātra aizņēmos kostīmus, bet tie nederēja, jo bija
pārāk stilizēti. Tad mēģināju šūt pati. Atcerējos literatūras avotus par
lomu spēlēm

18. gadsimta galmā un izdomāju sava tērpa koncepciju.
Tas bija ceremonijmeistara tēls. Lielu nozīmi piešķīru apģērba
praktiskumam –
to var ātri uzģērbt bez citu palīdzības, turklāt piegulošas pusgarās bikses akcentē kāju slaidumu.

Sāku pētīt 18.
gadsimta Eiropas augstmaņu portretus, tērpu aprakstus. Izgatavoju
piegrieztni un pašuvu pirmo kostīmu. Savā ceremonijmeistara tērpā kā
gide nostrādāju gadu. Arvien biežāk tūristi jautāja, kāpēc man blakus
nav galma dāmas. Nolēmu pamēģināt un ieceri izstāstīju meitai Elīnai,
kura piekrita iesaistīties pārdrošajā projektā. Pirmo baroka kleitu pēc
gleznās nolūkota analoga šuvu pati, bet to demonstrēja Elīna.

– Izstāsti, lūdzu, kādā secībā top baroka tērpu versijas! Kur var atrast audumus, apdares materiālus, aksesuārus?
Pētnieciskais
darbs aizņem daudz laika. Ja es nebūtu mākslas vēsturniece, tad droši
vien nezinātu, kur un ko meklēt. Izmantoju mākslas albumus, grāmatas,
interneta resursus. Izvēlos konkrētu portretu un tad modelēju tērpa
siluetu. Tas ir ļoti precīzi izstrādāts zīmējums. Vēlāk konstruēju
piegrieztnes, izvēlos audumus un tikai tad darbā iesaistu šuvējas. Tās
ir vietējās sievietes, kaimiņienes. Sarežģītu apdari, ieskaitot
izšuvumus dažādās tehnikās, veicu es un Elīna. Viena tērpa izgatavošanai
ir vajadzīgi vairāki mēneši. Tas ir ļoti skrupulozs, precīzs darbs, kas
prasa milzīgu pacietību un koncentrēšanos.

Audumu paraugus meklēju
ārzemju firmu katalogos, Rīgas specializētajos veikalos, pārlūkoju
piedāvājumus internetā. Mūsdienās Francijā ir vesela industrija, kas
ražo zīda un citu dabisko šķiedru audumus pēc 18. gadsimta tehnoloģijām.
Vienīgā problēma ir augstā cena, bet Kurzemes hercogienes Dorotejas
tērpa atdarinājumam pērn varēju audumus pasūtīt franču firmā, jo manā
radošajā dzīvē notika optimistisks pavērsiens. Finansiālu atbalstu
Kurzemes hercogienes Dorotejas un hercoga Pētera tērpu šūšanai piedāvāja
mecenāti Boriss un Ināra Teterevi.

– Teterevu labdarības
fonds 2010. gadā sāka Rundāles pils restaurācijas pabeigšanas
mecenātisma programmu, kas noslēgsies 2014. gadā. Tā paredz vēsturisko
interjeru atjaunošanu. Kā tev izdevās gūt atbalstu privātam projektam?

Ar
Borisu iepazinos pirms vairākiem gadiem, kad viņš Rundāles pilī ieradās
kā tūrists, bet es biju gide. Viņa acīs pamanīju tik lielu interesi par
vēsturi un mākslu, ka uzdrīkstējos parādīt arī pils nerestaurēto daļu,
ko parasti nedarām. Boriss Teterevs, uzzinājis, ka atjaunošana kavējas
naudas trūkuma dēļ, lūdza noskaidrot, cik varētu izmaksāt konkrēta
interjera restaurācija. Hercogienes buduārs bija pirmā telpa, kas tika
atjaunota par mecenāta personiskajiem līdzekļiem. Vēlāk tika parakstīta
Rundāles pils muzeja, Kultūras ministrijas un Teterevu labdarības fonda
vienošanās par pils restaurācijas programmas pabeigšanu.

Reiz mecenāts
man vaicāja, vai uzņēmums «Eleana» vēlētos izstrādāt vēsturisko tērpu
atdarinājumu nozīmīgu projektu. Tuvojās hercogienes Dorotejas 250. un
Rundāles pils pamatakmens ielikšanas 275. gadadiena. Atzinos, ka mans
sens sapnis ir Dorotejas tērpa rekonstrukcija, pamatojoties uz galma
mākslinieka Frīdriha Hartmana Barizjena 1784. gadā gleznoto Kurzemes
aristokrātes portretu.

Izstrādāju projektu, kas pēc rūpīgas analīzes
tika apstiprināts. Saņēmām naudu hercogienes Dorotejas kleitas un
hercoga Pētera parādes tērpa rekonstrukcijai. Pagājušā gada 24. maijā,
kad Rundāles pilī atklāja restaurēto Biljarda istabu, jaunos tērpus
demonstrēja Elīna Kuzņecova un Aivars Tauriņš. Visai neparastā veidā
viņš pievienojās mūsu radošajai komandai.

– Labi atceros
Biljarda zāles atvēršanas impozanto ceremoniju, kad Elīna un Aivars
spēlēja baroka laikmetā iecienītu biljarda paveidu – karambolu. Aivars
izskatījās apbrīnojami līdzīgs Kurzemes hercogam Pēterim 1781. gada
portretā. Kā tu viņu atradi?

Palīdzēja paziņu plašais loks.
Hercoga parādes tērps bija gandrīz gatavs, taču Rundālē, Bauskā un
tālākā apkaimē nevarēju ieraudzīt nevienu demonstrēšanai piemērotu
kandidātu. Meklēšanā iesaistīju visus Rīgas draugus, līdz piezvanīja
pazīstama žurnāliste un iesaucās, ka ir atradusi īsto. Aivars Tauriņš ir
liela uzņēmuma valdes priekšsēdētājs, ar mākslu nesaistīts cilvēks,
kurš Rundāles pili bija apmeklējis studiju laikā.

Sākumā viņš domāja, ka
tiek izjokots, jo piedāvājums demonstrēt rokoko stila tērpu esot
izklausījies pārāk vieglprātīgs. Aivars atbrauca uz pili, mēs
satikāmies, un sākotnējo skepsi nomainīja sajūsma un azarts. Aivars ir
ideāls sadarbības partneris un brīnišķīgs cilvēks. Mūsu sadarbība bija
ļoti, ļoti veiksmīga.

Es un šuvējas esam bezgala aizkustinātas, ka
Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis hercogienes Dorotejas un
hercoga Pētera tērpu atdarinājumus atzina par tik nevainojamiem, ka
novietoja muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā.

Citi mūsu šūtie tērpi
neglabājas skapjos bez izmantojuma. Tie ir paredzēti galantā gadsimta
vides iedzīvināšanai Rundāles Dārza svētkos, pils muzeja ceremonijās,
korporatīvos sarīkojumos. Svarīgs uzdevums ir atrast demonstrēšanai
piemērotus tipāžus un izglītot 18. gadsimta galma dzīves smalkumos. Ļoti
atsaucīgi ir vietējie iedzīvotāji un pils muzeja darbinieki. Daudzas
jaunas sievietes un bērni, tērpušies mūsu veidotajos baroka tērpu
atdarinājumos, labprāt piedalās uzvedumos.

– Kāds ir tava individuālā uzņēmuma attīstības modelis? Vai šūsiet arī citu laikmetu tērpus?

Nopelnīto
ieguldām attīstībā. Atstājam vien ikdienas tēriņiem nepieciešamo naudu.
Es un Elīna strādājam gandrīz nepārtraukti. Radošs darbs ir mūsu
dzīvesveids. Ne jau daudziem ir iespējas inspirēt idejas un pašiem tās
īstenot. Ziemā šūsim vēsturisko kleitu atdarinājumus arī vidēji
korpulentām dāmām, jo fotosesijās un sarīkojumos, ko organizējam, ir
liels pieprasījums. Pašreizējais tērpu klāsts galvenokārt paredzēts
jauniem un slaidiem cilvēkiem. Uzņēmuma galvenais virziens ir 18.
gadsimta tērpu rekonstrukcijas, bet nākotnē gribam rādīt arī vēlāko
stilu apģērbus. Šogad izgatavojām trīs ampīra stila tērpus, ko jaunieši
demonstrēja Mežotnes pilī.

– Esmu novērojusi, ka visur, kur
vien parādās tava radošā grupa, cilvēkiem iemirdzas acis. Viņi apjūsmo
skaistos tērpus un trupas dalībnieku manieres, bet jūtas mazliet
vīlušies. Viņi bija gaidījuši šovu ar trakulīgām dejām, jokiem.

Nekāda
šova nav un nebūs. Es un Elīna piedāvājam vēsturisko rekonstrukciju
specializētu pakalpojumu, kura mērķis ir izglītojošs. Mēs iedzīvinām
tēlos 18. gadsimta stilu, lai paplašinātu cilvēku uztveri, jo gidu
monotonie stāstījumi, kas pārsātināti ar faktiem, visiem jau sen
apnikuši. Galu galā mūsdienās jebkuru faktu var atrast interneta
enciklopēdijās.

Priecājos, ka esam laikus iekļāvušās jauno tendenču
plūsmā, jo vēsturiskās rekonstrukcijas Eiropā patlaban ir ļoti
populāras. Nesen apmeklēju Anglijas karaļa Henrija VIII pili
Hemptonkortā netālu no Londonas. Biju izbrīnīta, cik pils ir dzīva!
Rekonstrukciju programma Hemptonkornā ir iespaidīga.

Viesus sagaida
karalis ar svītu, diendienā darbojas karaliskās virtuves komplekss gluži
kā Henrija VIII laikā. Visi personāži ir ģērbušies vēsturisko tērpu
kvalitatīvos atdarinājumos. Iespējams, ka pils vadība sadarbojas ar
aktieriem, jo profesionālais līmenis bija ļoti augsts. Viņi izspēlēja
arī žanra ainiņas, iztiekot bez trikiem un lētiem jokiem. Bērni skatījās
kā apburti.

Dažiem tā bija pirmā netradicionālā vēstures mācību
stunda. Redzētais pārliecināja, ka uzņēmuma «Eleana» izraudzītais
virziens ir pareizs. Mūsu programmas guvušas ārvalstu speciālistu un
kultūras tūristu lielu atzinību, jo viņi zina lietu īsto vērtību. Mūsu
cilvēki vēl tikai mācās. Izvēloties stilu, sevi var pasargāt no
nepārtrauktas, nogurdinošas izvēles, maldoties kiča džungļos.