Gada tumšajā laikā – oktobrī un novembrī – latvieši kapos, tuvinieku atdusas vietās, dedzina svecītes. Šis ir veļu laiks, kad pirms ziemas atnākšanas īpaši padomājam par tiem, kas aizgājuši mūžībā. Pati daba rosina uz šīm pārdomām, jo aiz muguras palicis vasaras skrējiens, bet priekšā – baltā un saltā ziema. Ticu un ceru, ka aizgājēji vien sev zināmā veidā mums – uz zemes palikušajiem – palīdz pārvarēt dzīves samezglojumus. Un ja arī tā nebūtu, atmiņas par aizgājējiem tik un tā palīdz saņemties un dzīvot tālāk. Latviešiem kapi ir svēta vieta, tāpēc gribas kliegt un sist tiem, kuriem paceļas roka tos apzagt. Uz šīm pārdomām mani uzvedināja tuvinieki, kuri pastāstīja, ka no kapiem ir nozagts grābeklis. Šķiet, kas tur liels, grābeklis. Nopirks jaunu. Bet kā var zagt kapos? Vēl atklājās, ka tagad, kad kapos notiek svecīšu vakari, pazūd svecīšu trauku metāliskie vāciņi. Nav jābūt nekādam slavenam izmeklētājam Šerlokam Holmsam, lai noskaidrotu, kam pēkšņi vairumā savajadzējies šo nieku. Izrādās, tos varot nodot kā metāllūžņus. Gan jau arī kapu grābekļiem ceļš ir uz metāla pieņemšanas punktiem. Nav arī nekāds jaunums, ka pavasaros kapos pazūd sastādītie skujeņi, jauni soliņi ar metāla kājām un ar saules enerģiju lādējamās lampas, kas naktīs spīd. Zagļu iekārojamo lietu saraksts izrādās itin prāvs. Kā pret to cīnīties? Jautājums paliek atklāts.
Tik tālu jau esam
00:00
30.10.2012
59