“Dzirdēju, ka viņi grasās visu Smilteni paverdzināt, jau daļa cītīgi darbojas viņu hipnozes varā, pārējiem atliek tikai gaidīt savu neizbēgamo likteni.” Ar tādu satraucošu paziņojumu par kādu reliģisku organizāciju, kas nav ne luterāņi, ne katoļi, ne baptisti, ne pareizticīgie, klajā nācis mūsu portāla apmeklētājs, izsakot viedokli forumā “Draudze “Tēva mājas””. Šās draudzes dievkalpojumā ne reizi neesmu bijusi, jo esmu luterāne. Savukārt mana vai cita žurnālista klātbūtne kādas cilvēkos šaubas izraisošas reliģiskas organizācijas dievkalpojumos būtu patiesi efektīva vien tad, ja korespondents tur ierastos anonīmi, turklāt vairākas reizes pēc kārtas, lai viņam neaizmālētu acis. Taču Smiltene ir mazpilsēta, un vietējos žurnālistus cilvēki atpazīst. Tas, kāpēc rakstu šīs rindas, ir ieteikums pusaudžu vecākiem konsultēties ar skolas psihologu, tradicionālo reliģisko konfesiju mācītāju vai citu speciālistu, kā rīkoties, ja viņu atvase vēlas apmeklēt mazāk zināmas reliģiskas draudzes rīkotu pasākumu, kurā gaida pusaudžus jau no12 gadu vecuma, un domāt arī pašiem. Mēs zinām, ko var gaidīt no tradicionālajām konfesijām, taču nezinām, kur nokļūsim, aizejot uz kādu svešu vietu. Personīgi es meditatīvās jogas nodarbībās saskāros ar to, cik viegli var ietekmēt cilvēka zemapziņu, uzspiežot uz īstajiem slēdžiem. Taču, manuprāt, ielaušanās dvēseles nezināmajā daļā ir tikpat bīstama cilvēka psihei, kā bērna rotaļāšanās ar sērkociņiem, ja process notiek, cilvēkam neapzinoties, ko ar viņu dara, vai pašam eksperimentējot diletanta līmenī. Ticēt, paļauties, lūgt var arī, Dievu atrodot sevī, – vienatnē, nevis ļaužu pūlī.
