Baiba Vahere
Smiltenes vidusskolas 1. e klases audzinātāja Ligita Garsele – Aleksejeva ir skolotāja ar 39 gadu pedagoģisko stāžu. Skolotājas dzimtā puse ir Bērzaines pagasts, kur arī aizvadīta lielākā daļa darba gadu. Pirms pieciem gadiem, pārnākot dzīvot uz Smilteni, skolā brīvu vakanču nebija, tāpēc līdz šim mācību gadam Ligita Garsele – Aleksejeva strādāja Trikātas pamatskolā. Taču nu jau gadu skolotāja jūtas pilntiesīga smilteniete, jo šeit ir arī viņas darba vieta.
Ligitai Garselei – Aleksejevai skolotāja darba ikdiena labi pazīstama jau no bērnības – viņas mamma kādreiz bija Jaunburtnieku pamatskolas direktore, bet tētis – skolotājs. “Redzot, cik ļoti vecāki aizņemti darbā, cik maz laika viņiem pēc darba paliek saviem bērniem, līdz pat pēdējai vidusskolas visiem deklarēju, ka nemūžam nebūšu skolotāja. Taču tad, kad pienāca brīdis izvēlēties profesiju, aizbraucu un iestājos Liepājas Pedagoģiskajā akadēmijā (tagad – Liepājas Universitāte),” smaida skolotāja. “Tā ka laikam jau visas iepriekšējās runas bija tikai vairāk poza, bet sirds dziļumos nespēju sevi iedomāties kādā citā profesijā. Un tā tas ir joprojām. Man patīk bērni un skolas kņada. Skolotāja darbs neļauj novecot, tas liek visu laiku domāt, darboties, iet līdzi laikam. Tas arī ir tas, kāpēc visbiežāk jaunieši izvēlas skolotāja profesiju. Uz skolu nenāk strādāt tie, kuriem šajā dzīvē svarīgākais ir atalgojums.”
“Vēlējos būt pilntiesīga smilteniete!”
Pateicoties darbam skolā, skolotāja Līgita Garsele – Aleksejeva tagad jūtas pilntiesīga smilteniete, savējā. “Kad pilsētā satieku kādu savu skolēnu, viņa “Labdien, skolotāj!” liek sirdī ielīt tādam mīļumam… To pat grūti izteikt vārdos, vienkārši līdz ar darbu skolā šeit jūtos vairāk savējā. Tad, ja esi ienācējs un strādā kaut kur ārpus dzīvesvietas, nav arī īsti laika iepazīt tuvāk vietējos cilvēkus, taču tas ir ļoti būtiski, lai nostiprinātu piederību kādai vietai. Man ļoti patika darbs Trikātas pamatskolā, bet tad, kad pavērās iespēja strādāt Smiltenes vidusskolā, izlēmu par labu Smiltenei, jo vēlējos būt pilntiesīga smilteniete,” stāsta skolotāja.
“Esmu labi iejutusies kolektīvā, izveidojušās jaukas attiecības ar bērniem un viņu vecākiem, pavasarī bijām kopīgā, savstarpēji saliedējošā pārgājienā,“ pēc pirmā darba gada skolā atzīst Ligita Garsele – Aleksejeva. Būt pirmās klases audzinātājai ir nopietns izaicinājums, taču skolotāja ar to lieliski tikusi galā. Izvērtējot aizvadīto mācību gadu, viņa priecājas par katra savas klases skolēna panākumiem, par katru iespēju viņus uzslavēt. Viens no Ligitas Garseles – Aleksejevas dzīves moto ir: Smaidi un arī pretī saņemsi smaidus! “Jā, mani tagadējie skolēni ir ar pavisam citu domāšanu, nekā tie bērni, kurus mācīju pirms 30 gadiem, bet tā tam jābūt. Skolotājam ir viņus jāizprot un jādzīvo līdzi laikam. Taču ir arī nemainīgās lietas. Lai bērni uz skolu ietu ar prieku, viņiem tur jājūtas droši un gaidītiem. Tā tas bijis visos laikos. Tāpat kā vienmēr ļoti svarīgs bijis ģimenes, vecāku atbalsts, jo daudzas dzīves pamatprasmes bērns apgūst mājās. Jo vairāk laika bērns pavada kopā ar saviem vistuvākajiem cilvēkiem, jo priecīgāks un pašpārliecinātāks viņš jūtas skolā.”
“Smiltenē ir tik daudz iespēju baudīt dabas tuvumu!”
Skolotāja ar lielu prieku izbauda katru gājienu uz skolu un pēc tam mājup. “Esmu tik laimīga, ka tagad uz darbu varu aiziet ar kājām. No rīta šī izkustēšanās palīdz labāk pamosties, sagatavoties jaunai darba dienai, bet pēcpusdienā – atbrīvot prātu no visa nevajadzīgā un liekā.”
“Smiltene ir ļoti skaista pilsēta. Netālu no manām mājām ir Vecais parks,” stāsta skolotāja. “Šeit ir tik daudz vietu, kur var pastaigāties un baudīt dabas tuvumu, ko arī patiesi izmantoju. Brīvajā laikā Ligita Garsele – Aleksejeva dejo Grundzāles deju kolektīvā “Rieda” un kopā ar to arī šovasar dosies uz XXVII Vispārējiem latviešu Dziesmu un XVII Deju svētkiem.
Reklāma