Mazdārziņu īpašniekiem nākas gaiņāt svešus suņus

Maija trešajā nedēļas nogalē daudzi rušinājās savos mazdārziņos – sēja un stādīja. Taču vai viss izaugs? Šādi pie sevis var jautāt vairāki Kārķu mazdārziņu saimnieki, kuru dārzā “paviesojušies” brīvā vaļā staigājoši suņi.

Iedzīvotājiem ir bēdīgi, ka viņu darbs ir vējā, izbradātas vagas, “nolāčoti” dārzi. “Ik pa laikam Kārķu centru apciemo kāds sunītis no apkaimes. Tā kā pagastā visi viens otru pazīst un komunicē, tad saimnieks ir informēts un suns, kas ticis brīvsolī, ātri vien bija mājās. Bet nupat sekoja pavisam cits gadījums.

“Todien agri no rīta, pulksten 6.30, kad ceļos uz darbu, ieraudzīju četrus suņus, kuri kopīgā bariņā apstaigāja pagasta centru. Turklāt tā visa bija viena dzīvnieku kompānija, kas skaļi uzvedās,” iesāk kārķēniete Evija Strazda un turpina: “Nodomāju – tūliņ skolēni ies uz autobusiem, nez kas notiks, jo dzīvnieks paliek dzīvnieks un viņa rīcība nav prognozējama. Tāpat rīta agrumā parasti citi suņu saimnieki pavadā ved laukā pastaigāties savus četrkājainos draugus, visādi var gadīties,” viņa stāsta un min, ka par radušos situāciju par klaiņojošajiem dzīvniekiem informējusi arī Kārķu pagasta pārvaldes vadītāju.

Bēdīgākais skats pavēries vakarā, kad gājusi uz mazdārziņu. “Asaras saskrēja acīs. Vagas suņu nopēdotas. Saprotu, ka sunītis nav vainīgs, jo viņam taču kaut kur jāizskrienas un, ja vēl ir kompānija, tad tā kārtīgi gribas izārdīties. Skumīgs skats. Varu tikai iedomāties, kā jūtas visu Kārķu centra mazdārziņu uzturētāji,” nosaka E. Strazda, kura uzskata, ka šādās situācijās jāsauc pie atbildības suņu saimnieki.

“Un trešdien vakarā ap pulksten 19, braucot pa maršrutu Naukšēni–Kārķi, uz Ķires tilta gandrīz izveidojās sadursme ar kārtējo suņuku. Tas vien nozīmē, ka brīvsolī palaisti suņi apdraud arī satiksmes drošību. Man gribas atgādināt Antuāna de Sent-Ekziperī teikto: “Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām.” Diemžēl ne visi šo patur prātā.”

Neslēpj sarūgtinājumu

Suņi pabijuši arī Jutas Auštes mazdārziņā. “Vai, izbradāti dārzi vairākiem iedzīvotājiem. Suņu sirojumi iekrita tajā nedēļā, kad cilvēki, cik vien bija spēka un varēšanas, strādāja savos dārzos. Visi šejienieši ir sašutuši. Tā ir necieņa pret cita darbu. Te nav runas par lielsaimniekiem, bet tiešām mazdārziņiem. Tie ir pensionāri, kuri cenšas, aprūpē tās dažas savas vadziņas. Visvairāk man viņu ir žēl. Neviens šeit nav noskaņots ne pret suņiem, ne viņu saimniekiem. Ir jāsaprot, ka tā tomēr nevar, centrā staigā bērni, cilvēki brauc ar velosipēdiem, neviens neaizdomājas par to līdz brīdim, kamēr atgadās kas slikts,” noteic Juta un cita starpā piemin visiem zināmo – par ko tad parasti sūdzas un rodas nesaskaņas kaimiņu starpā, protams, par vistām, suņiem, kaķiem un bērniem.

“Vēl aizvadītajā nedēļā dienām manījām apkārt skraidošus četrus suņus. Pēdējās dienās viņus vairs  nemana, tas liek domāt, ka saimnieki būs uzlikuši tiem “mājas arestu”. Tiesa, viens no šiem četriem vēl bija manāms pirms pāris dienām. Ja jāsaka, vai šādas situācijas ir bieži, nē, tik traki kā šogad vēl nav bijis. Dzīvojam Kārķos devīto gadu. Pirmo gadu vērojam to, cik ļoti dažiem iedzīvotājiem ir vienaldzīga attieksme, kur ir viņa suns, kur tas klīst, kas ar viņu notiek. Pērn Kārķu centrā dominēja viens tāds suns īpatnis, par kuru visi “cepās”, bet šogad ir pavisam cits stāsts – četri suņi, kas klīst barā. Problēma jau nav suņos. Saimnieki vienkārši ignorē to, – ja zini, ka sunim ir tāds niķis, doties prom no mājām, tad turi to piesietu vai gādā par voljēru. Kāpēc vienam pa centru suns var iet pavadā, bet citam staigāt, kur labpatīk?” neizpratni pauž kārķēniete.

Iedzīvotāji lēš, ka var jau doties uz policiju ar iesniegumiem, bet tas būs laikietilpīgs process, lai tiktu pieņemti kādi mēri. Turklāt suns jau uz vietas negaidīs, kad kāds ieradīsies uz apsekošanu, jau sen būs gabalā.

Par situāciju jāziņo

No tiesību normām izriet, ka pilsētās un ciemos ārpus norobežotas teritorijas suns var atrasties tikai un vienīgi, to vedot pavadā. Citiem vārdiem sakot, pilsētās un ciemos suni nedrīkst turēt nenorobežotā teritorijā, pat ja suns ir piesiets ķēdē. Pilsētas un ciema teritorijā suni bez pavadas var palaist pastaigā tikai zaļajā zonā un mežā, ja uz šādām teritorijām nav attiecināmi vietējās pašvaldības noteiktie aizliegumi, turklāt, palaižot suni bez pavadas pastaigas laikā īpašnieka vai turētāja uzraudzībā un redzeslokā tādā attālumā, kādā īpašnieks vai turētājs spēj kontrolēt dzīvnieka rīcību.

Ērğemes un Kārķu pagastu pārvalžu vadītājs Pēteris Pētersons norāda, ka suņu un kaķu tēma ir neizsmeļama un nebeidzama. Līdz ar to jautājumi, problēmas ik pa laikam aktualizējas.

“Dzīvnieks ir dzīvnieks ar savām fizioloģiskajām vajadzībām. Šis ir tieši tāds gadījums. Ja sunenēm, sieviešu kārtas pārstāvēm ir meklēšanās laiks, tad zinām, ko tas nozīmē. Pie viņas ceļu atradīs arī tādi suņi, kuri ikdienā varbūt nemaz nemēdz pamest mājas pagalmu. Risinājumi ir pavisam vienkārši. Iedzīvotājiem ir jāveic fotofiksācija. Tas palīdzēs identificēt suņa īpašnieku, jo laukos iedzīvotāji viens otru labi pazīst. Tālāk par to ir jāziņo pašvaldības policijai, kas attiecīgi uz to reaģē. Ja tiek manīti apkārt klaiņojoši suņi, tad tas viennozīmīgi ir pārkāpums,” saka P. Pētersons un min, ka ik pa laikam pašvaldības policijā nonāk šādi ziņojumi. Ir saimnieki, ar kuriem ir veiktas vairākkārtējas pārrunas.

“Vēl ir tāda opcija kā suņu ķērājs, bet tas darbojas pavisam retos gadījumos. Uz katru izsaukumu dzīvnieku ķērājs nebrauks pie mums, jo zināms, ka klaiņojošs dzīvnieks nesēdēs un negaidīs nevienu uz vietas, būs jau sen gabalā,” papildina P. Pētersons, uzsverot, ka pamatā tas tomēr ir pašu dzīvnieku īpašnieku attieksmes jautājums.

“Ja atsevišķos gadījumos redzam, ka saimniekam šis jautājums ir vienaldzīgs, tad arī nekāds risinājums netiek atrasts, proti, tajos gadījumos, kad redzam, ka dzīvnieki netiek mācīti labas uzvedības manierēm, ja suņi ar klaiņošanas paradumiem netiek likti ierobežotā teritorijā, voljēros vai radiosētās un tamlīdzīgi,” viņš saka.

Tam piekrīt arī uzrunātie iedzīvotāji, jo neba iesniegums pašvaldības policijai visu var atrisināt, ja nemainīsies pašu dzīvnieku turētāju paradumi. No uzrunātajiem izskanējis, ka var jau rakstīt iesniegumus, bet tas ir laikietilpīgs process, lai tiktu pieņemti kādi mēri. Turklāt suns jau uz vietas negaidīs, kad kāds ieradīsies uz apsekošanu, jau sen būs gabalā.

“Var būt visādi. Ja kāds cilvēks jūtas bezbailīgs un, satiekot savā ceļā svešu suni, varēs tikt galā ar situāciju, tad kā jūtas tie, kuriem ir mazi bērni, ja pagalmā ienāk četri pieci sveši suņi. Primārais ir iedzīvotāju drošība. Ja vieni un tie paši gadījumi atkārtojas un saimnieki negūst nekādu mācību, tad tā ir bezatbildība augstākajā līmenī. Lai cik tas skaudri neskanētu, galējais risinājums ir sadarbība ar medniekiem, kuriem, saņemot atļauju un darbības iepriekš saskaņojot, principā ir tiesības likvidēt klaiņojošu dzīvnieku,” saka P. Pētersons

Cita starpā viņš dara zināmu, ka iedzīvotājus jau ilgu laiku satrauc kaķu kolonija. Atsevišķi iedzīvotāji tos pasākuši piebarot, bez mājām palikušie klaiņojušie kaķi apvienojušies barā un jūtas piederīgi “gvardei”. “Bet tur jau ir tā problēma, jo vairāk dzīvnieku vienā barā, jo ātrāk tie savairojas. Sadarbojamies ar Valkas dzīvnieku patversmi. Pusgadā reizi šī kaķu kolonija tiek samazināta, dzīvnieki nonāk patversmē, tiek sterilizēti, taču tas problēmu neatrisina. Tiem ik pa laikam pievienojas arvien jauni sugas brāļi,” informē P. Pētersons.

Līdzīgs gadījums arī Raunā

Pie šī jāpiemin, ka līdzīgas situācijas gadās arī citviet. Pirms vairākām dienām Raunā bijis līdzīgs gadījums. Tur gan pa dārziem staigājuši   divi liela auguma suņi, kuriem bail bija tuvoties.

“Pilnīgi žēl, es cenšos, iekopju dārzu, rūpējos, lai kaut kas izaugtu, lai būtu ko likt galdā no sava dārza, bet pagalmā ienāk sveši suņi un visu izbradā. Visas no sēkliņām sētās puķes nu ir pagalam. Un ne tikai pagalmā, pabija arī siltumnīcā. Man mājās bērni. Todien, kad pamanīju suņus, pārbijos pati un visiem piekodināju – ne soli ārā pa istabas durvīm. Sveši suņi nav paredzami.

Kā tikām ar situāciju galā? Stājāmies ar birstēm rokās sakņu dārza galā, lai netiek tajā, gaidījām, kad dosies prom. Ja citādāk nevar, ja suņi pamanās klīst prom no mājām, tad saimniekiem būtu jāgādā par voljēru vai jātur tie pie saites,” uzskata Sandra, kurai sāp sirds par šādu situāciju, ka cilvēki nevar parūpēties par savu dzīvnieku pieskatīšanu. Suņiem bijušas kakla siksnas, tas vien liecina, ka tie nav bezsaimnieku klaiņojoši dzīvnieki.

Šos suņus Raunā manījuši vairāki iedzīvotāji. “Tieši šie suņi mūspusē klaiņoja divas trīs dienas. Bet klaiņojoši suņi gadās samērā bieži. Tā kā dzīvoju krustojumā, mani tie apciemo visnotaļ regulāri. Aizvakar vienu suni brīvsolī Raunas centrā manīju. Vakar vairs nemanīju. Neesmu suņu nīdēja, bet ļoti nepatīk, ka manā pagalmā liela auguma suņi apčurā manis stādīto vai rok bedres. Man pašai ir divi sunīši. Kad šādi liela auguma suņu ieklīst mūsu teritorijā, baidos arī par savu mīluļu dzīvību,” atzina Sanita Grūbe no Raunas.