Līdz Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienas svinībām vairs nav tālu. To priekšvēstnesis ir mūsu novadu – Smiltenes, Strenču, Valkas – pašvaldību vēršanās pie sabiedrības ar lūgumu izvirzīt kandidātus domes apbalvojumu saņemšanai. Tradicionāli šās balvas pasniedz Latvijas valsts svētku sarīkojumos un piešķir par nozīmīgu ieguldījumu sava novada, pilsētas vai pagasta attīstībā. Varbūt daļa sabiedrības to uztver kā formālu ķeksīša pasākumu. Taču aiz katras pasniegtās balvas ir tās saņēmēja cilvēcisks dzīves stāsts, citu acīm paslēpts, kā aisberga neredzamā daļa. Un šis publiski nezināmais stāsts savā ziņā ir atbilde, kāpēc viens sevi dedzina citu labā, bet otrs izvēlas vīt siltu, mājīgu ligzdiņu tikai sev un savai ģimenei.Personīgi nepazinu nesen viņsaulē aizgājušo Smiltenes tehnikuma pensionēto skolotāju, ilggadējo senioru kora “Mežābele” diriģentu Juri Lūsi. Taču, izlasot laikrakstā sēru ziņu, ar smeldzi domāju, – cik labi, ka dzīves pēdējā gadā Smiltenes novada dome viņam vēl paguva pateikties un piešķirt pašvaldības apbalvojumu “Smiltenes novada Goda cilvēks”. Tas darbs, ko Juris Lūsis ieguldīja kora mākslas popularizēšanā un savu audzēkņu izglītošanā, tika saredzēts. Teikt paldies nav par biežu. Nav pat jāgaida reize gadā, lai cieņu izrādītu ar apbalvojumu valsts svētkos. Izteikt atzinību var jebkurā dienā. Tikpat svarīgi ir ieraudzīt cilvēkus mums blakus, kuri dara vairāk, nekā no viņiem tiešajā darbā tiek prasīts. Ikdiena kļūst arvien straujāka, sadeldējot cilvēku savstarpējām attiecībām atvēlamo laiku. Bet kurp noved šis skrējiens, ja nenovērtējam, ar ko esam vienā laikā kopā uz šīs pasaules?
