Velga Krile***Sedz manu elpošanu, rudens rasa,Jau pirmie ceļi tālu projām iet,Stāv vārtos veca sieviete un atvadās,Iet otrie ceļi, un vairs neturietNe taciņas, ne vilcienus, ne puķes,Kas neatskatās un uz laikiem iet,Kā lode manu pieri caururbj klusums,Pirms tam es dzirdu to, kā lode dzied, –Kas vēlās saulespuķes ir bez saules,Kas vīns bez veciem draugiem, un kāpēcPar veciem mani draugi ir uz pasaules,Bez kārdinājuma pie vaļā vārtiem sēd…Sedz manu elpošanu, rudens rasa,Vēl mani kārdina, kas visu liegts,Es brienu cauri aizturētām asarām,Es cauri nedzīvotām dzīvēm brienu…***Visi tevi pametuši tālab, ka mīl,Uz pretmīlu necerot, visi ir aizgājuši,Un tagad tu mulsi skaties, ka lietus līstUz taviem pirkstiem, gariem un izmisušiem,Tādos tik viegli dodas rokā putnsUn nikni suņi no tādiem maizi ēd,Dārzā apmaldījušies sirdspuksti, čuksti,Un naži, silti no asinīm, tumsā kvēl,Tu viegli šūpojies auksta zilajā lietūTāpat kā koki, puķes dobē un krūmiUn klusi dzied kaut kādu franču dziesmiņuPar nomales karogu, ielasmeitām un jūrniekiem,Kad visi ir aizgājuši tālab, ka mīl,Uz pretmīlu necerot, viņi ir aizgājuši,Un tu nevienā no viņiem nejūties vīlusies,Neko par mīlu tu neesi nojautusi,Un bailes izteikt, kad sevī tu šūpojiesTāpat kā koki, puķes dobē un krūmiUn cauri zilajam lietum uz ceļu lūkojies,Plucinot nervozos pirkstos dūmaku.
