Vai zināt, ka Sedā dzīvo kādreizējais Latvijas arāju izlases komandas treneris? Arī es tam neticētu, ja pirms kāda laika ar šo cilvēku nebūtu saticies “Ziemeļlatvijas” redakcijā.Agronoms, ekonomists un pedagoģijas maģistrs Aldis Zaikovskis uz redakciju bija atnesis pāris rakstus, kuros izklāstījis savas pārdomas par sabiedriski politiskajām norisēm Latvijā. Tie piesaistīja uzmanību ar pamatotību un labu argumentāciju, analizējot valsts politisko dzīvi. Kad uzsāku sarunu ar viesi, pārsteidza viņa plašās zināšanas vairākās jomās. Pats agronoms atzīst, ka savā mūžā vadījis vairākus lauksaimnieciskus uzņēmumus, daudz ceļojis, bijis arī pedagogs, tādēļ iegūtā lielā pieredze ļāvusi izveidot savu skatījumu uz dzīvi.Mūžā gūta liela pieredzePirms dažiem gadiem A. Zaikovskis kā pensionārs pārcēlās uz dzīvi Sedā. “Pēc manām domām, visiem pensionāriem, kuriem tas iespējams, vajadzētu braukt dzīvot uz Sedu. Tur, salīdzinot kaut vai ar Cēsīm un Valmieru, ir lēti dzīvokļi, turklāt vairāki no tiem stāv tukši. Pilsētiņa ir klusa, visapkārt daudz dārzu un zaļumu,” saka pensionārs.Pirms tam A. Zaikovskis dzīvoja Līgatnē. Tur viņš daudzus gadus bija valsts saimniecības “Līgatne” direktors. Līdztekus saimniecības vadītāja darbam viņš ilgu laiku braukāja uz Jūrmalu Neklātienes lauksaimniecības tehnikumā mācīt audzēkņiem agronomiju un zootehniku. Viņš ir vadījis mācību kursu kombinātu, strādājis arī Cēsu rajona pamatskolās par ģeogrāfijas skolotāju. “Nāca laiks, kad pēc lauksaimniekiem vairs īpaša pieprasījuma darba tirgū nebija. Tā kā biju izbraukājis pasauli un guvis pieredzi par dzīvi citur, mani uzaicināja skolā pasniegt ģeogrāfiju,” skaidro lauksaimnieks.Katram braucienam savs mērķisPēc vidusskolas beigšanas 1957. gadā nākamais agronoms iestājās Lauksaimniecības akadēmijā, kas toreiz atradās Rīgā. “Gribēju kļūt par dārznieku, jo man tā šķita jauka profesija. Taču pēc trešā kursa mūs visus padarīja par agronomiem, jo valstij tādi speciālisti bija vajadzīgi. Tagad es to nenožēloju, jo arī šajā profesijā ir daudz interesanta,” atzīst A. Zaikovskis.Kas attiecas uz ceļošanu, tad katram braucienam bijis savs mērķis.“Ir iznācis būt dažādās vietās. Kad studēju agronomiju, praksē uz pusgadu vienīgais no kursa nokļuvu Krievijā. Strādāju trijās Padomju Savienības mērogā izcilās saimniecībās. Tā bija unikāla pieredze. Prakse man nodrošināja labas darba iespējas, un sāku strādāt Piebalgas MTS par galveno agronomu vēl pirms studiju beigšanas. Pēc tam kādu laiku Valmieras pusē muzicēju, jo jau vidusskolā aizrāvos ar mūziku, pašmācībā biju labi apguvis ģitāras spēli. Pratu spēlēt arī citus stīgu instrumentus,” atklāj Aldis.Vēlāk viņu dzīves ceļi aizveda darbā uz Kazahiju. Pēc atgriešanās viņš Jāņmuižas profesionālajā vidusskolā bija ražošanas apmācības meistars nākamajiem mehanizatoriem. Gribējās papildināt zināšanas, un šo vēlmi A. Zaikovskis piepildīja Zemkopības institūta aspirantūrā. tad bija darbs Selekcijas izmēģinājuma stacijā Viļānos. Toreiz tā skaitījās paraugsaimniecība, un tajā A. Zaikovskis par direktora vietnieku zinātniskajā darbā nostrādāja septiņus gadus. Pēc tam viņš bija jau pieminētās saimniecības “Līgatne” direktors. Līdztekus ikdienas darbam agronoms bija ieguvis arī ekonomista izglītību, ko izmantoja, pēc direktora posteņa atstāšanas strādājot par ekonomikas organizācijas pasniedzēju Neklātienes lauksaimniecības tehnikumā. Šajā darbā aizritēja deviņi gadi. Pirms aiziešanas pensijā viņš bija skolotājs.Arāju treneris – nozīmīgs amatsTie nebūt vēl nav visi atbildīgākie amati, kurus A. Zaikovskis ieņēmis, bet agronoms piebilst, ka nevienu no tiem viņš neuzskata par galveno panākumu dzīvē. “Par lielāko sasniegumu uzskatu laiku, kad biju Latvijas arāju izlases komandas treneris. Tas sākās Jāņmuižā, kur sagatavoju Latvijas mēroga sacensībām vienu traktoristu un ar viņu kopā braucu uz tām. Izstrādāju arī zinātnisko darbu par aršanas paņēmienu uzlabošanu. Vēlāk manis apmācītais arājs tika izvirzīts uz sacensībām Vācijā un tur ieguva zelta medaļu. Tad sekoja vairākas sacensības Padomju Savienības mērogā, kurās mana komanda izcīnīja pirmās vietas un mani uzaicināja trenēt PSRS komandu. Šo godu izpelnījos, kad biju galvenais agronoms Priekuļos,” stāsta A. Zaikovskis. Iekļūst Pasaules arāju organizācijāLiels piedzīvojums bija 1989. gadā, kad Latvijā lauksaimniecības ministrs bija Dainis Ģēgers. “Toreiz kopā ar viņu uz pasaules arāju sacensībām Norvēģijā aizbraucām ar Latvijas komandu. Igauņi izdarīja to pašu. Sacensībās startējām ar saviem nacionālajiem karogiem. Virslīgā gan neiekļuvām, bet beidzamie arī nebijām. Tur mani ievēlēja Pasaules arāju organizācijas valdē. Krievija tikai gadu vēlāk sāka piedalīties tāda līmeņa sacensībās. Mana kaimiņiene mūsu komandai bija uzšuvusi Latvijas karogu. Tā kā toreiz Augstākā Padome jau bija apstiprinājusi mūsu karogu kā nacionālo simbolu, tad sacensību organizatori to apstiprināja. Tā mēs Latviju ar tās arājiem kā neatkarīgu valsti jau bijām iezīmējuši pasaules kartē vēl pirms brīvības atgūšanas,” ar lepnumu saka A. Zaikovskis. Pats viņš arāja prasmi ir apguvis līdz pēdējam sīkumam. Agronoms uzskata, ka lielu pieredzi esot guvis Kazahijā, kur iznācis strādāt ar dažādiem traktoriem. Darba gaitā viņš atklājis metodes un paņēmienus, kurus agrāk neviens nebija iedomājies pielietot, un krievi tos iesaukuši par latviešu paņēmieniem.Iegūst Borisa Jeļcina autogrāfuSpilgtas atmiņas pensionārs ir saglabājis arī par savām mūziķa gaitām. Savulaik tas bija labs piepelnīšanās veids. Kā vienu no ievērojamākajiem notikumiem viņš atceras Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina vizīti Latvijā. Ārpus oficiālajām darīšanām Jeļcins vēlējies arī neformālu pikniku. Vieta tika izraudzīta Cēsu pusē pie Gaujas. Svinētājiem spēlēja Aldis ar saviem muzikantiem. Iepriecināts par viņu muzicēšanu, Jeļcins uz Alda mandolīnas atstāja savu autogrāfu.Ar runāšanu nevar mācītPieminot Krieviju un tās pirmo prezidentu, sarunā pievēršamies arī politiskajiem procesiem Latvijā. Vaicāju pieredzējušajam lauksaimniekam, kā viņš vērtē lauksaimniecības politiku brīvvalstī un vai tā virzīta pa pareizu ceļu? “Tas nav vienkāršs jautājums. Esmu bijis gan vairākās ārzemju fermeru, gan pašmāju saimniecībās. Privatizācijai kā tādai vajadzēja būt, bet grūti teikt, vai tas veids, kā te tā notika, bija pareizākais. Naukšēnos un Tērvetē kopsaimniecības nelikvidējās, bet pārveidojās, un redzam, ka tur viss notiek, kaut arī nav viegli. Vēl viena lieta ir izglītība. Agrāk augsta līmeņa profesionālajām skolām, piemēram, Jāņmuižā, bija savas mācību saimniecības un tehniskā bāze, kurās sagatavoja zemes kopējus. Tagad tādu nav, bet es uzskatu, ka nevar nopietni mācīt mehanizatoru, ja viņam nav iespēju pašam art un visu izmēģināt praksē. Ar vārdiem un teoriju vien nepietiek.Mums vispār tagad šajā nozarē lielākoties māca ar runāšanu, bet profesionālis ir tas, kurš prot un zina, kā darīt,” apliecina agronoms. Pēc viņa domām, ar stāstīšanu vien arī paši pasniedzēji nevar iegūt autoritāti. To iegūst, ja prot parādīt, kā pareizi jāar vai jādara citi darbi.Korupcija jāizcērt saknēRunājot par pašu politiku, A. Zaikovskis nav pārliecināts, ka Zatlera Reformu partija kaut vai koalīcijā ar “Vienotību” varētu iegūt tādu vairākumu, lai konsekventi īstenotu pretkorupcijas pasākumus. Tomēr pēc Zatlera paziņojuma viņa prezidentūras laikā par Saeimas atlaišanu politiskās aprindas ir sarosījušās uz uzlabojumiem, un tas vērtējams pozitīvi. “Zatlers ir pretrunīga personība, bet kopumā es viņa darbību vērtēju pozitīvi. Man ir pieņemama arī Zatlera partijas premjera kandidāta Edmunda Sprūdža koncepcija, arī Vjačeslavs Dombrovskis ir nopietns ekonomists. Tomēr es neko nezinu par tiem kandidātiem, kuri ir saraksta priekšgalā Kurzemes, Zemgales un Latgales vēlēšanu apgabalā. Šo kandidātu minētie amati gan neliecina, ka viņi būtu kaut ko ievērojamu sasnieguši. Es gaidu, kad varēšu kaut kur dzirdēt viņu uzstāšanos, tad arī izdarīšu secinājumus,” spriež A. Zaikovskis. Viņš atzīst, ka pats vēl īsti nevar izšķirties, par ko Saeimas vēlēšanās atdot balsi, jo kopumā pozitīvi vērtējama arī Valda Dombrovska darbība, bet Zaikovskim šķiet, ka pašreizējam premjeram nav vajadzīgā atbalsta viņa paša pārstāvētajā partijā. Savukārt ārlietu ministram Ģirtam Valdim Kristovskim, pēc agronoma domām, nav talanta ārlietu vadīšanā.Gribu uzzināt, kur pieredzējušais lauksaimnieks redz iemeslus Latvijas atpalicībai salīdzinājumā ar Igauniju un arī Lietuvu. “Lielākais klupšanas akmens mūsu valsts izaugsmei ir korupcija. To nevar apvārdot, bet diemžēl mēs pret to lielākoties cīnāmies ar vārdiem. Turklāt vairākām partijām patīk sadarbība ar oligarhiem, jo tā dod labumu pašiem. Valsts nozagšana nenotika tikai privatizācijā, tā notiek arī lielo uzņēmumu padomēs. Tie nav vienīgie iemesli korupcijai. Vēl var minēt lielo ienākumu deklarēšanas likuma pieņemšanas vilcināšanu, kredītsaistību neievērošanu, izvirzot augstos amatos, nelikumīgos ziedojumus partijām, privātbanku glābšanu no bankrota par valsts naudu un citus. Korupcijas izciršanu saknē var sākt, likvidējot ar likumdošanu visus šos cēloņus. Tad valsts atspersies attīstībai,” apliecina A. Zaikovsksis.
