Anita Anitīna* * * Viņš sēdēja krustcelēs. Nulles punktā. Ar diviem klaipiņiem rokās. Baltu un melnu. Kā tirgodamies Ar Dievu un pašu Velnu. Rudzu maizīte – Tumši brūna, Pilna ar zemes spēku. Garoza spīdīga, Noglāstīta Maigi ar cepējas delnu. Baltā maizīte – Apaļa saule, Zeltaini dzelteni brūna. Smaržu, šķiet, Var pa gabalu sajust, Un mīksta… un viegla kā pūka! Gribējās iekosties melnajā rikā, Jau sajutu mutē Tās garšu… Bet viņš Melno nolika klēpī uz ceļiem Un gardi tiesāja balto. Skatījos iztālēm. Nesapratu. Vai izvēlas vieglāko ceļu? Skaistāko, baltāko, Vieglāko, mīkstāko… Melnā maizīte gaida Uz ceļiem. Arī tai Gan reiz pienāks Gaidītā kārta – Dos sātu, spēku un spītu. – – – – – Sēž cilvēks krustcelēs. Nulles punktā. Dienā saulainā gaida rītu. * * * Sieviete. Iekalta kokā. Stāv ceļa malā. Un gaida. Kad tiks atsvabināta No mokām,Kad atburs kāds Viņas smaidu. Raupja miza Sedz augumu slaido. Rokas – lapotnē. Kājas – saknēs. Sieviete stāv. Un gaida. Bez asarām. Un bez smaida. Sieviete, Iekalta kokā, Gaida.
Noskaņa
00:00
20.08.2011
36