Saulainā vasaras dienā Smiltenē tikos ar vienu no pieredzējušākajiem BMX braucējiem Latvijā – valcēnieti Kristapu Ozoliņu, kurš nesen atgriezies no Pasaules čempionāta Dānijā, kur izcīnīja 6. vietu krūzeru grupā. Aprunājāmies par BMX pirmsākumiem Latvijā, aizvadīto sezonu, problēmām BMX sportā un daudz ko citu. – Pastāsti, kad sāki nodarboties ar BMX un kurš tevi ievilka šajā dinamiskajā sporta veidā.– Tas bija 1994. gadā, kad man bija deviņi gadi. Man nopirka riteni un varēju sākt braukt. Valkā BMX sportā tolaik bija Andis Lapiņš, kurš darbojās klubā “Alko”. Mēs bijām liela grupa, kas kopā trenējāmies un braucām uz sacensībām.– Kāds tolaik izskatījās BMX salīdzinājumā ar to, kāds tas ir tagad?– Tas vispār nav aprakstāms, jo tajā laikā, kad sāku nodarboties ar šo sporta veidu, Latvijā bija vairāk kā 1000 braucēju. Toreiz tikšana finālā Latvijas čempionātā bija baigais sasniegums, jo katrā grupā bija ap 60 – 70 braucēju. Visi skatījās viens no otra, kā taisīt riteņus un metināt rāmjus.– Cik braucēju jūs bijāt Valkas klubā tavos pirmsākumos?– Precīzi neatceros, bet 30 noteikti. To tā nevarēja saskaitīt, jo vienu dienu atnāca 10 cilvēki, bet nākamajā jau 30. Toreiz, lai startētu sacensībās, nevajadzēja licences. Bija daudz entuziastu, bet tādu nopietnu sportistu bija ap desmit.– Kā tu raksturotu savu pirmo treneri Andi Lapiņu?– Viņš manī radīja mīlestību pret BMX sportu. Andim ir spējas labi sagatavot psiholoģiski, jo viņš saprot, uz ko katrs ir spējīgs, nesaka tukšus vārdus.– Valka bija viena no pirmajām vietām Latvijā, kur tika uzcelta slēgtā trase. Kādas bija šīs trases galvenās priekšrocības?– Tagad tādas vietas ļoti pietrūkst. Toreiz mēs to īsti nemācējām izmantot, jo nevarējām pierast pie aukstuma, kas tur bija, tomēr arī tad rezultātus varēja redzēt jau uzreiz pavasarī – mums bija labāki starti un koordinācija. Ziemas trase mums deva iespēju ielikt pamatbāzi vasaras sezonai.– Kad tu parasti sāc gatavoties jaunajai sezonai?– Piemēram, tagad man sezona jau ir beigusies. Es ņemu divas nedēļas brīvas, kurās vispār neko sportisku nedaru. Šo 14 dienu laikā satiekos ar visiem treneriem, lai kopīgi izstrādātu treniņu plānu un mērķus jaunajai sezonai. Drīz pēc tam es braukšu pa trasēm, bet nevis lai izliktu sevi, bet gan pilnveidotu braukšanas tehniku. Tad, kad nevar vairs braukt pa trasi, mēs liekam fizisko bāzi, bet ne pārlieku lielo, jo tā nevar pilnībā sevi izstrādāt.– Cik reižu nedēļā trenējies ziemā un kāda ir tava sagatavošanās programma?– Tas jāskatās pēc slodzēm. Vidēji tie ir pieci treniņi nedēļā. Sagatavošanās posmā ietilpst treniņi svaru zālē, kā arī dažādi citi vingrinājumu veidi. Treniņplānu man sastāda uz mēnesi, pēc kura mēs skatāmies, kādi ir fiziskie rādītāji salīdzinājumā ar iepriekšējām sezonām.– Kāda aizvadītajā sezonā bija konkurence M17+, kurā startēji?– Es domāju, ka laba. Ja visi sabrauc uz vienām sacensībām, tad sanāk pat pusfināla braucieni, jo startē ap 20 dalībniekiem. Tas nozīmē, ka cilvēki darbojas, un varu tikai teikt, ka līmenis šajā grupā ir audzis.– Vai neesi domājis pāriet uz elites grupu?– Nē, tur nav ko meklēt. Tur ir jāstrādā profesionāli. Man ir darbi un skola. Protams, varētu mēģināt, bet man nav gandarījuma braukt pa beigu galu. Es it kā daru to pašu, ko elites braucēji, vienīgi viņi papildu liek klāt rīta treniņus.– Kā tu kopumā vērtē savu aizvadīto sezonu?– Šovasar klāt nākusi tehniskā meistarība, bet nedaudz samazinājies spēks. Latvijā notiekošām “BMX Grand Prix Latvia” sacensībām vispār speciāli negatavojos, bet gan vairāk piegāju kā treniņam. Sezonas pirmajā pusē uzvarēju Baltijas kausā, kā arī bija labas iespējas izcīnīt uzvaru Valmierā notiekošajās sacensībās, tomēr tur pietrūka veiksmīga starta, kas liedza uzvarēt.– Kuras bija tavas galvenās sacensības sezonā?– Tas noteikti bija Pasaules čempionāts, kurā ļoti pārdzīvoju, ka man nedaudz pietrūka, lai iekļūtu finālā.– Pastāsti, kā tev tur gāja jau no priekšbraucieniem.– Priekšbraucienos man paveicās, jo no sacensībām atteicās viens Krievijas sportists, tāpēc uz nākamo kārtu kvalificējāmies visi četri. Mēs praktiski tajos braucienos nopietni nebraucām, paņēmu pirmo taisni, bet pārējo trasi ripinājos, jo taupīju spēkus nākamajām kārtām. Pēdējā braucienā gan nevis tikai vienu, bet divas taisnes izbraucu maksimālā režīmā. Arī ceturtdaļfinālā nejutu nekādas problēmas, viss gāja pēc plāna. Ar katru braucienu jutos aizvien labāk un galvā figurēja trijnieks, jo gribēju tajā tikt.– Kā pietrūka pusfinālā, lai iekļūtu vismaz labāko astotniekā un turpinātu cīņu par medaļām?– Īsi pirms pusfināla ieraudzīju starta sarakstu, kurā manā braucienā bija salikti visi labākie. Bija septiņi kandidāti, kuri varēja reāli pacīnīties par vietu labāko četriniekā. It kā starts man šajā braucienā padevās perfekts, bet pēc pirmās pumpas nesaprotamu iemeslu dēļ nevarēju uzmīt. No sākuma domāju, ka tie ir krampji, tomēr tā nebija. Pēc pirmās virāžas iznācu ārā kā trešais. Trases turpinājumā mēs visu laiku cīnījāmies par 2. – 4. vietu. Vienā brīdī, atrodoties 4. vietā, pieļāvu nelielu taktisku kļūdu, ko izmantoja viens austrālietis, un pirms pēdējās virāžas ieguva gandrīz pusotra metra pārsvaru. Finišā es viņu it kā sadzinu, bet pietrūka kādu 10 centimetru. Tas man bija liels pārdzīvojums. Šādas sacensības paliek atmiņā uz visu mūžu.– Ar to tev Pasaules čempionāts nebeidzās, jo startēji krūzeros. Ar ko šie riteņi atšķiras no klasiskā BMX tipa riteņa?– Krūzeram ir lielāki riteņi. Ar to var vairāk slinkot braucienā, jo nav tik daudz jāstrādā ar augumu. Krūzeros vari mīt, bet nevari tik tehniski braukt. – Kā tev veicās krūzeros?– Es ļoti pārdzīvoju par to, ka netiku finālā klasiskajā BMX, tādēļ man vairs nebija ko zaudēt. Es darīju, kas man jādara. Tad, kad nobraucu pusfinālu, sapratu, ka ir iespēja cīnīties par Pasaules čempiona titulu. Man piešķīra astoto celiņu, no kura neko prātīgu nevarēja izdarīt, jo šajā trasē no iekšmalas neko nevar izdarīt, un finišēju sestajā pozīcijā.– Ko pats uzskati par savu šīs sezonas lielāko panākumu?– Laikam jau Pasaules čempionātu. Sestā vieta pasaulē nav slikts sasniegums.– Tu nāc no šobrīd mazākā BMX kluba Latvijā – Valkas “Alko”. Kā tu vērtē iespējas tieši Valkā piesaistīt jaunos riteņbraucējus?– Ja Valkas novada dome izdomās, ka viņiem vajag trasi, tad viss būs kārtībā un BMX attīstīsies, jo nav problēmu strādāt, vajag tikai trasi. Šobrīd var teikt, ka trases nav. Tagad var izbraukt tikai divas taisnes.– Kādēļ izveidojusies šāda situācija?– Ir jauni projekti, un līdz ar to mēs vairs nevarējām pagarināt nomas līgumu ar pašvaldību. Ar to arī viss jautājums par trasi beidzās. Mēs nevaram neko taisīt, jo nākamajā dienā trasi var nojaukt.– Cik braucēju ir Valkas klubā?– Esmu es, Arnijs Kuratņiks un šogad sāku strādāt arī ar Emīlu Pauderu, kurš par spīti veselības problēmām vēlējās braukt. Esam ar Emīlu kopā izstrādājuši mazu plānu, gatavojoties uz konkrētām sacensībām. Viņam šī ir trešā sezona BMX sportā. Varu viņu uzteikt par attieksmi. Mērķi viņam ir saudzīgi, uz nākotni vērsti. Galvenais, lai viņam ir prieks no šī sporta veida.– Kas ir jūsu atbalstītāji līdz šim?– Valkas novada dome mūs atbalsta jau no sākuma 15 gadu garumā. Latvijas Riteņbraukšanas federācija iedeva jaunus riteņus.– Kādi ir tavi nākotnes mērķi BMX sportā?– Es ceru, ka mēs nākamgad labi nobrauksim Pasaules čempionātu. Bet tālākā nākotnē redzu sevi kā treneri. Tomēr, lai tas notiktu, ir jābūt sakārtotai videi, lai es varu domāt tikai par treniņu darbu, strādāt ar visa vecuma cilvēkiem.– Kādas ir tavas kā personības galvenās vērtības dzīvē?– Galvenais ir pieturēties pie sava mērķa. Tas ir gan skolā, gan darbā, gan sportā. Jābūt pretimnākošam jebkuram cilvēkam.
