Pēc vairāk nekā pusgada ilgas militārās misijas Afganistānā savā dzimtajā pilsētā atgriezies valcēnietis Ingus Auziņš. Satiekot draugus un paziņas, kareivim nav iespējams izvairīties no jautājumu krustugunīm. Pārsvarā visus interesē, kāda ir situācija Afganistānā, uz ko Ingus mierīgi atbild: “Karsti!” Kareivis skaidro, ka karsti ir ne tikai laukā, kur gaisa temperatūra sasniedz pat plus 50 grādus pēc Celsija, bet arī dzīve šajā valstī rit kā uz karstas pannas. Jāatzīst, pirms intervijas, apskatot Ingus profilu www.draugiem.lv, nepamet sajūta, ka esmu nokļuvusi kādā amerikāņu producētā filmā par karu. Ingus par to tikai gardi smejas, piebilstot, – ja jau viss būtu tik vienkārši, kā izskatās. Svarīgs izaicinājumsJau pirmdien Ingus dosies uz speciāli karavīriem paredzēto desmit dienu ilgu rehabilitācijas kursu Jūrmalas dziedinošajā gaisā, bet septembrī atsāks darbu Ādažos. Ingum ir tikai 27 gadi, un viņš ir apņēmības pilns vēlreiz doties uz Afganistānu. Pats svarīgākais neesot nopelnītā nauda, bet gan iegūtā pieredze, pārbaudījums un izaicinājums. Pēc viņa stāstītā, nav nemaz tik viegli iekļūt kandidātu rindās, kuri NATO valstu ietvaros dodas dienēt uz zemeslodes karstajiem punktiem. Pirms misijas ir jāiziet gadu ilgs sagatavošanās posms, kurā izvērtē potenciālā kandidāta fizisko un psiholoģisko piemērojamību dzīvei ekstrēmos apstākļos. Lai gan Ingus savu kareivja misiju kopā ar vēl deviņiem latviešiem izpildīja salīdzinoši mierīgā Afganistānas provincē, tomēr dienests nav bijis viegls. Karavīriem visgrūtākais ir psiholoģiskais moments, jo nepārtraukti ir jābūt piesardzīgam un gatavam, ka kuru katru mirkli var notikt uzbrukums. Sarunas sākumā Ingus brīdina, ka viņš nav no runātīgajiem puišiem un nemaz nav tiesīgs atklāt militārās misijas nianses, jo jārēķinās, ka kareivja arods ir saistīts ar valsts noslēpumu. Tāpēc saruna ir vispārīga, bet tāpat ļauj kaut nedaudz atklāt latviešu karavīru ikdienu.Fotografējas pie rozēm Valcēnietis dienēja Kājnieku rotā kā nodaļas komandieris Norvēģijas valsts militārajā bāzē. Ingus pakļautībā bija deviņi latviešu karavīri. Bez viņiem bāzē mitinājās arī amerikāņi un paši norvēģi. Ingus rota veica apsardzes un eskorta funkcijas. Veicot šo darbu, latviešu karavīri nokļuva kādā meiteņu skolā, kuras apkārtnē bija iekārtots neredzēti skaists rožu dārzs. Mums daudziem, iespējams, nav saprotams, kā tas var būt, bet karavīri visi kā viens fotografējušies uz rožu fona. Afganistānas zemē ir ļoti grūti kaut ko izaudzēt, jo zeme tur ir kalnaina, mālaina, tātad – diezgan neauglīga. Afganistānas vienkāršo iedzīvotāju dzīve lielākoties rit vienmuļi, mēģinot savos nelielajos zemes pleķīšos, kas atrodas pie miniatūrām māla kleķu būdiņām, izaudzēt kaut ko vēderā liekamu. To visu vēl sarežģītāku padara fakts, ka valstī katastrofāli trūkst pat dzeramā ūdens. Afgāņu ģimenes ir kuplas, un lielākoties viņi pat īsti nezina, cik gadu nodzīvojuši virs zemes. Pārsvarā tauta esot draudzīga, arī pret kareivjiem izturoties miermīlīgi, tomēr tas esot visai mānīgi. Neviens nezina, kurā brīdī no mugurpuses var atskanēt šāviens, jo gaišā dienas laikā pa ielām staigā ar ieročiem bruņojušies vīri. Neviens viņus nepārbauda, vai tie ir draudzīgi noskaņoti, piemēram, afgāņu zemessargi, kuriem nav formastērpu, vai “Taliban” vienības kareivji, kuri ir arī galvenie nemiernieki un militāro konfliktu izraisītāji. Par laimi, misijas laikā Ingum nenācās piedzīvot apšaudi, viņš vienīgi atradies netālu no vietas, kur apšaudes laikā tika ievainoti divi norvēģu kareivji. Tomēr sajūta, ka jebkurā brīdī no neredzamas vietas var nosvilpt lode, esot šaušalīga. Šī iemesla dēļ, izejot ārpus bāzes teritorijas, kareivji pārrauga tā saucamo perimetru. Piemēram, ja Ingus kā nodaļas komandieris sarunājas ar civilo iedzīvotāju, tad pārējie atrodas noteiktā attālumā un uzmana apkārtni. Kareivjiem jārēķinās, ka viņi atrodas musulmaņu valstī. Tā kā Ingus darba pienākumos ietilpa arī dažādu aptauju veikšana, piemēram, par dzīves apstākļiem un situāciju kādā apdzīvotajā vietā, bārda bija jāataudzē, lai nodibinātu ciešāku kontaktu ar civilajiem iedzīvotājiem. Musulmaņu valstī vīrieši cieņu un atzinību izpelnās tieši ar šo vīrišķo atribūtu. Kas attiecas uz sievietēm, tad tās Afganistānā staigā tikai parandžās. Latvieši jautājuši saviem afgāņu tulkiem, kāpēc sievietēm ir tāds liktenis? Skaidrojums esot pavisam vienkāršs, – lai kādam citam neiepatiktos musulmaņu sieviete un šī iemesla dēļ neizceltos konflikts, kas var beigties arī ar apšaudi. Šis ir tikai viens no iemesliem, kas spilgti atklāj afgāņu tautas mentalitāti un asiņu karstumu. Viņi uzskata, ka nesaskaņas var atrisināt nevis mierīgā ceļā, bet tikai, ķeroties pie ieročiem. Kareivjus ēdina labi Starp stāstiem par kareivju ikdienas sūro darbu, Ingus kā vienu no neaizmirstamākajiem brīžiem atceras grupas “Z – Scars” koncertu. Ikdienā brīvajos brīžos karavīriem ir iespēja apmeklēt bāru, kurā var iegādāties tikai bezalkoholisko alu vai uzspēlēt biljardu. Ēšanas ziņā problēmu nav bijis, vienīgi bijis jārēķinās, ka galdā tiek celti norvēģu virtuves raksturīgākie ēdieni, kas pagatavoti pārsvarā no jūras veltēm. Ingus smejas, ka viņam zivis jau sapņos rādījušās, bet, norādot uz savu figūru, atzīst, ka kareivjus baro pat pārāk labi. Viņu fiziskajai formai ir jābūt nevainojamai, jo reizēm pilnā ekipējumā kareivja svars sasniedz pat 150 kilogramus. Tā nav joka lieta, un cilvēks bez fiziskā spēka nemaz to nevar panest. Arī sazināšanās ar mājiniekiem noritējusi pilnīgi bez problēmām, jo bāzē ir pieejams gan internets, gan arī telefona sakari. Kareivji reizēm uz mājām nav zvanījuši tāpēc, ka pēc tam bijis psiholoģiski grūti atkal ieiet ikdienas ritmā. Ingus atceras, ka ar tuviniekiem nesazinājies pat trīs nedēļas, bet, piezvanot uz mājām, sapratis, ka tā darīt nav prāta darbs, jo visi Latvijā bijuši satraukušies ne pa jokam. Tāpat Ingum palikušas siltas atmiņas par afgāņu puisēnu Ali. Zēns Latvijā populārs kļuva pēc ziņu sižeta “Panorāmā”, kas attainoja, kā mazais no kareivjiem iemācījies runāt latviski. Ali esot draudzīgs, atsaucīgs un ļoti zinātkārs bērns, kurš ieradās bāzē ar vēlmi palīdzēt paveikt kādu saimniecisko darbiņu. To viņam arī neviens neliedza. Ingus uzskata, ka Afganistāna tomēr ir ļoti skaista zeme. Iespējams, eiropietim mazliet neizprotama, bet skaista. Tikpat skaista kā Latvija.
