Anita Anitīna* * * Te balta, te pelēka svītra, Te balta, te pelēka… Labi, ka melno nemana. Melno pasaulei – nevajag. Reizēm gan liekas, par melnāku Melnāks brīdis nav iespējams, Bet… Paiet laiks un mēs saprotam – Melnas bija tik iedomas. Te balta, te pelēka svītra, Te balta, te pelēka… Dzīvē nav vienmuļības, Kaut reizēm tā izskatās. Bet krāsas, lai dzīve košāka šķiet, Pašiem ir jāatrod. Ar balto un pelēko kopā der Visas. Vien jākrāso!Aija ĀbenaKlusumā Caur vēju pieskārienā maigā Logā lūkojas visagrākais rīts. Vēl vēlīnākā zvaigzne zaigā, Caur mākoni mirdzot kā mīts. Ar domu uzpūšu tev šo elpu, Ielieku glāstu maigajās rokās. Vērojot vientuļo, rāmo telpu, Mēms klusums ap mani lokās. Cik daudz vārdu klusums tver. Ko lūpas nespēj pat mūžā teikt, Tik daudz darbu jaunu tas ver, Ko rokas nespēj pat gados veikt. Zvaigznes Jau vakara zvaigznes spīdēt sāk, Tas manas domas brīnišķi kaisa. Kā gribētu tām pieglausties klāt, Lai siltums man pirkstiņus raisa! Ar pirkstu lēnām tavu vārdu velku Pār mirdzoši spožu zvaigžņu taku, Es gribētu sajust nakts svaigo elpu Un zvaigznēm piebērt tev pilnu aku. Mēs varētu abi pasmelties laimes Tik, cik zaigojošu zvaigžņu debesīs, Un zeltainā priekā apbērt gribētu es Brīnumu, ko zvaigžņu lietus atnesīs.
