Te nu esam: vienu Saeimu tauta ar sajūsmu padzina, tagad jāvēl jauna. Visai skaļi ir aicinājumi, ka nedrīkst no jauna ievēlēt tos, kuri jau pabijuši deputāta godā, esot jāmeklē pavisam jauni, gudri un godīgi (tādi, kas patiktu visiem) deputāti. Bet kam tad vēlēšanu zīmēs vilksim krustiņus, ja neviens nebūs pazīstams? Un no kurienes lai rodas tie izcilnieki? Tauta folkloras materiālos mums atstājusi labu padomu, kā būtu jārīkojas, proti, ir zināma anekdote par Kungu, kurš cerēja izperēt kumeļu. Varbūt mūsu gudreļiem mazāk vajadzētu dot padomus citiem, bet pašiem ķerties pie lietas un izperēt jaunos deputātus, ministrus un varbūt arī ģenerāļus. Tikai baidos, ka rezultāts iznāktu pēc katra perētāja ģīmja un līdzības. Cilvēku dzimums bieži mēdz aizmirst vienu aksiomu: pasaules lielākās nelaimes sākas ar kategoriskiem viedokļiem. Tikko sadibinātā dižpartija “Vienotība” pazīstama ar to, ka mazāk piedāvā pozitīvus risinājumus, galveno uzsvaru liekot uz konkurentu nomelnošanu. Pašreizējā situācijā tas izpaužas kā cīņa pret trim oligarhiem, kuri atgādina trīs krievu “bogatirus”. Saprotams, ka “Vienotībai” bija grūti sastrādāties koalīcijā ar zaļzemniekiem, kurus visai neslēpti izrīkoja Lembergs. Tāpēc vispirms tika “oligarhiem” uzsūtīta Juta Strīķe ar zināmajām 42 kratīšanām un vienlaicīgu trādirīdi presē, un tas nekas, ka nekādi dižie rezultāti šim troksnim nebija. Radās situācija, kad cīņu pret oligarhiem bija izdevīgi pārtvert bijušajam prezidentam Zatleram. Tikmēr mazāk publiski eksponētie oligarhi dara savu darāmo. Bet sabiedrībā ir cilvēki, kuriem asinīs iekodēts naids pret turīgajiem. Ak, nu pārvērtīsim Lemberga aktīvus naudā un izdalīsim nabagiem – katram Latvijas bomzītim sanāktu pa kastei lētā šņabja. Cik tūkstoši rezultātā paliktu bez darba, tas vairs neliekas svarīgi. Lienošais revanšisms Es nebūt negribu teikt, ka valstī nekas nemainīsies, jo izmaiņas notiek nepārtraukti. Velti tomēr cerēt, ka jauna valdība mums visiem dos sviestmaizi ar kaviāru. “Bez paša roku pielikšanas nebūs nekas”, tā savulaik teica smilteniete Biruta Šteinberga. Bažas rada cita tendence. Kamēr ikviens latvietis ir gudrāks par citiem latviešiem, tikmēr tā sauktā krievvalodīgā kopiena, dzīvodama Maskavas radītā informācijas telpā, rīkojas ar spožu uzvaru. Un no pašas Maskavas jau arī brauc visādi višinski, piedodiet, nariškini. Un tas iesilušais krievu majors, kurš kādreiz veikalā rēca: “Mēs jūs iekarojām!”- tagad viņš ir pensionēts pulkvedis, kurš ilgoties ilgojas pēc revanša. Rīgas lielvecākais Ušakovs populārs arī latviešu vecīšu vidē, jo nepārtraukti ņem banku kredītus, lai nodrošinātu sabiedriskā transporta brīvbiļetes, lai trūcīgajiem maksātu pabalstus utt. Kas šos pilsētas parādus nākotnē atmaksās, tas cits jautājums. “Saskaņas centrs” ar Urbanoviču jau jūtas kā vēlēšanu uzvarētāji. Bet vai prieki nav pāragri? Krieviski runājošo un domājošo elektorāts kopš pagājušā gada vēlēšanām lielāks nav kļuvis, kas balsoja toreiz, tie balsos arī tagad. Bažas var radīt vienīgi daļas latviešu kangarisma gēns, bez tam daudziem nepatīk tikko cildinātā Zatlera eksperiments. Bažas rada arī apstāklis, ka Saeimas vēlēšanas notiek tik drīz, bet Krievijas galvenie notikumi risināsies vēlāk. Un nekas priecīgs tas neliksies pat rūdītiem krievestības apoloģētiem. Jau tagad Krievijā spriež par rubļa devalvāciju. Politiskā situācija tāda, ka matušku katru gadu pamet aptuveni tik daudz, cik puse Latvijas iedzīvotāju kopskaita, un pēdējā laikā bēgšana notiek arī uz Latviju un Bulgāriju. Savukārt krievu neonacisti atklāti sludina lozungu “Krievija tikai krieviem!”, kas galīgajā konsekvencē var novest pie impērijas galīga sabrukuma. Krievijā gaidāmas jukas, bet tās notiks pēc mūsu 11. Saeimas vēlēšanām. Globālās problēmas Kaut iepriekšējā krīze vēl nav beigusies, pasaules finanšu sistēma visu laiku balansē uz jaunas krīzes sliekšņa. Bēdīgi tas, ka daudzi baņķieri neko nav iemācījušies. Cilvēku nodomus jauc arī dabas katastrofas, kas miljonus cilvēku lemj bada nāvei. Zemes ar augstu dzīves līmeni nespēj savus ražojumus pārdot, jo potenciālajiem pircējiem nav naudas, bez tam Ķīna spēj ražot daudz lētāk. Pavisam maz ir to gaišo prātu, kuri, teiksim, amerikāņiem vai vāciešiem spētu ieskaidrot, ka visādu luksus preču patēriņam ir sasniegta galējā robeža, ka nav iespējams tā dzīvot mūžīgi. Globalizācija radījusi situāciju, ka visi visiem ir parādā. Un Putins Seligera nometnes “Putinjugenda” jauniešu priekšā vienkārši fleitēja apgalvodams, ka amerikāņi dzīvo uz pārējās pasaules rēķina. Amerikāņi dzīvo uz parāda, bet ne uz citu tautu rēķina. Un ASV nekāda valsts maksātspēja netika apdraudēta, bija tikai cīņa starp demokrātiem un republikāņiem nākamā gada vēlēšanu gaidās. Cita lieta, ka dolārs sāk zaudēt savas pozīcijas, un šī tendence turpināsies. Bet eiro neklājas daudz labāk, jebšu Grieķija nekad nespēs atdot milzīgos parādus. Mēs, latvieši, šausmināmies, ka mūsu valsts parāds sasniedz 46 procentus no kopprodukta. Bet daudzu sapņu zeme Īrija aizņēmusies summu, kas līdzinās 120 procentiem no IKP. Un mūsu letiņi ar sajūsmu turpina īru tautai noēst to naudiņu, kuru paši īri aizņēmušies. Uz šī fona Latvijas iespējas nav lielas. Vajadzīgs ražot un eksportēt, jo vietējo pircēju skaits sarucis par 300 tūkstošiem, kuri arī nodokļus maksā citās valstīs. Ražot eksportam traucē strādājošo trūkums, jo, piemēram, laukos patiesas darba meklētājas ir tikai sievietes, kamēr bezdarbnieki vīrieši tādi bijuši vienmēr – profesionāļi, tā teikt.
