Veipu ģimenes mājas “Planči” atrodas divos lielos krustpunktos – starp pilsētu un laukiem un starp Latviju un Igauniju.No “Plančiem” līdz Valkai ir piecu minūšu brauciens. Māju saimnieks Uldis Veips stāsta, ka oficiāli viņa sēta atrodas pilsētas teritorijā, taču vizuāli tās apkārtne atgādina visdziļākos laukus ar klusumu, tipisku lauku iebraucamo ceļu un pļavām tā malās. Pabraucot vēl uz priekšu, apmēram pēc 200 metriem jau ir Igaunija.Tomēr ne tādēļ esam atbraukuši ciemos. Dažādiem krustceļiem bagāta, kuros veiksmes un prieki krustojušies ar sarežģījumiem, bijusi arī Ulda dzīve, taču ne viņš, ne dzīvesbiedre Līga nekad nav zaudējuši optimismu. Optimisms un ticība, ka rīt būs labāk, kā arī pārliecība, ka bez darba nekas pats no sevis neradīsies, ir nesusi atdevi. Ģimenē aug četri bērni. Vecākais dēls Santis prot visus lauku darbus, bet Sanija apguvusi mājsaimnieces prasmes. Meitene prot pat slaukt kazas un siet sieru. Arī jaunākie dēli dvīņi Daniels un Dāvids ir labi palīgi gan vecākiem, gan vecākajam brālim un māsai. Tieši tas, ka Uldis un arī viņa sieva Līga prot 100 un vienu darbu, ir ļāvis ģimenei iekārtot māju, ap to skaistu dārzu un nodrošināt normālu dzīvi sev un bērniem. Uldis uzskata, ka par to jāpateicas viņa mātei, kura dēlam kopš bērnības mācīja nebaidīties ne no viena darba. “Ja arī bija kāds grūtāks pienākums, ko vēl nebiju veicis, mamma paskatījās uz mani un pārliecinoši noteica – tu vari,” atceras U. Veips.Neizdomāt vienkārši nedrīkstējaSavulaik Uldis piedzīvoja nelaimi. Iekaisuma dēļ kājā sākās gangrēna un nācās veikt amputāciju. Tagad viņam algota darba nav, valsts maksā vien invaliditātes pensiju. Vajadzēja domāt, ko darīt tālāk. Neko neizdomāt vienkārši nedrīkstēja, jo bija jāaudzina bērni. Tagad redzams, ka ir izdomāts un izdarīts. Darbs atrasts savās mājās.Ģimene kopj piecas Zānes šķirnes kazas. Trīs no tām vēl gan ir kazlēni, bet no katras slaucamās kazas dienā var iegūt vairāk nekā trīs litrus veselīga piena. Kad mamma aizņemta citos darbos, par kazām šefību uzņemas meita Sanija. “Internetā uzzināju, kur tādus dzīvniekus var nopirkt, un nolēmām iegādāties. Ar sieru, kas gatavots no govs piena, ir pilni veikali, bet kazas siers ir kļuvis par delikatesi. Rīgas tirgos par kilogramu šī produkta pircēji maksā 10 latus. Tepat Valgas tirgū to pārdodam par septiņiem latiem un, jāteic, tiklīdz sieru uzliekam uz letes, tā to izpērk ļoti īsā laikā. Jātur tie mājdzīvnieki, no kuriem var iegūt pieprasītu produkciju, tad ienākumi būs,” saka Uldis.Pašlaik peļņu dod mellenesPašu galdam ģimene visu izaudzē savā dārzā. “Mums ir gurķi, tomāti, sīpoli un visi pārējie dārzeņi. Iepriekšējā pilsētas dome palūdza, vai nevaru izzāģēt robežgrāvjus. Kokus varot sazāģēt malkā un kurināt. Tā arī izdarīju. Pirms dažiem gadiem nopirku minitraktorīti, jo ar rokām šeit lauku apstrādāt bija neiespējami. Mani lūdz palīgā apstrādāt zemi arī aiz robežas Igaunijas mazdārziņu īpašnieki. Divreiz gadā tur ir labi ienākumi. Tagad, protams, galveno akcentu liekam uz mellenēm. Šo ogu lasīšanā visčaklākais ir vecākais dēls. Mežā atrodamies visu dienu, tā sakot, ja strādā, tad strādā. Mazos brāļus vēl neņemam līdzi, jo viņi tādai slodzei vēl ir par jauniem. Lai izbauda bērnību,” saka Uldis. Viņš ar lepnumu piebilst, ka vecākais dēls prot labi rīkoties ar motorzāģi, trimeri un zina arī, kā ar traktoru zemi apstrādāt.Oficiants bija prestiža profesijaU. Veips pēc profesijas ir pavārs-oficiants. Jaunībā viņš galvaspilsētā strādājis tādās tolaik respektablās vietās kā restorānā “Rīga” un kafejnīcā “Rostoka”. “Tajos laikos oficiants bija prestiža profesija. Nopelnīt varēja labi. Šo to redzējām arī no tā laika vareno dzīves, kas plašākai publikai bija liegts. Visvairāk restorānos patika zīmēties atbraucējiem no Gruzijas un citām dienvidu zemēm. Piemēram, ienāk gruzīns, uzmet man uzreiz piecus rubļus un liek pasniegt tēju. Tā kā tās uzvārīšana prasa mazliet laiku, ielēju pusatdzisušu no tējkannnas. Gruzīns priecīgs, jo ir apkalpots pirmais,” atminas Uldis.“Plančos” ģimene dzīvo apmēram 15 gadus. “Tā ir manas mammas māja. Pārnācām uz šejieni, jo saradās krietns bērnu pulciņš. Pa jokam domājām, ka interesanti būtu, ja piedzimtu dvīņi, un tā arī notika. Pēc tam sākās visādas problēmas. Tēvs nomira, vēlāk mamma, nācās arī darbu atstāt, bet jādzīvo vien ir. Es ticu un uzskatu, ka daudz mums palīdzējis arī Dievs,” stāsta Līga.Citādos apstākļos citādi jādomāUldis piekrīt, ka rokas nekad nedrīkst nolaist. “Laiki ir tādi, kādi tie ir, pašiem jāatrod iespējas. Es arī nebiju rēķinājies, ka būs jāzaudē kāja. Dzīve kļuva citāda, vajadzēja arī citādi domāt, ko darīt, lai visi būtu paēduši un apģērbti un lai bērni varētu iet skolā.Mainīju skatu uz dzīvi un mainījās arī domas. Cits varbūt vaimanātu, bet es sev teicu: “Paldies Dievam, man vēl ir otra kāja, nav jāsēž ratiņos, bet varu darīt visu, ko protu,” saka Uldis. Pēc viņa domām, nonākot grūtībās, izkļūšana no tām par 90 procentiem ir atkarīga no paša cilvēka. “Man, piemēram, tagad arī staigāšana ir darbs, bet es par to neuztraucos. Uzskatu, ka man visur mazliet vairāk jāpiepūlas, un tas arī viss. Nestājos nekādās invalīdu biedrībās, cenšos dzīvot tāpat kā visi. Man tas nesagādā psiholoģiskas problēmas,” apliecina Uldis. Ieminos, ka daudzi veseli cilvēki laukos uzskata, ka viss šajā pasaulē ir sagriezies šķērsām, nav nekādu iespēju, un iznākumā rodas rindas pašvaldībā pēc pabalstiem. “Viss ir atkarīgs no tā, kur cilvēks skatās. Var jau lūkoties tikai zemē un redzēt, cik visās vietās dubļains un netīrs, bet var pacelt acis uz debesīm un priecāties par mākoņiem un sauli. Ko cilvēks gribēs ieraudzīt, to arī redzēs,” apliecina U. Veips.Ir tāds vārds – vajagVēl apbrīnu rada tas, ka bērni Veipu ģimenē prot tik daudz darbu un ikdienā veicamos pienākumus uzskata par savas dzīves daļu. Liela daļa pusaudžu uzliktos darbus uzskata par sodu. Tētis Uldis pasmaida un skaidro, ka viss, arī audzināšana pie darba, jāveic ar mīlestību. “Pie darba nedrīkst dzīt kā uz soda vietu. Es uzslavēju, ka man ir vismīļākais dēls, un viņš visu izdarīs. Arī tas, ka katrs bez teikšanas zina savu pienākumu, ir vienkārši ieaudzināms. Jau agrā bērnībā, kad mazie skatās un grib zināt, kādēļ mēs to vai šito darām, jāizskaidro, ka vajag un vajag tieši mums, jo citādi nekā nebūs. Galvenais ir iesaistīt viņus kā palīgus darbā jau bērnībā. Ja šis laiks tiks nokavēts, tad būs grūti,” skaidro U. Veips.“Planču” saimnieks uzskata, ka darbu jebkur var atrast, ja tikai grib darīt. “Daļa cilvēku žēlojas, ka mums tā valsts ir tāda un šitāda. Nē, mēs dzīvojam ļoti labā zemē. Pie mums nav karu, kā Ziemeļāfrikas valstīs, varam justies droši. Viss pārējais atkarīgs no mums pašiem,” apliecina U. Veips.
