Nupat no ceļojuma ar velosipēdu pa Norvēģijas ziemeļu salām atgriezās trikātietis Aivars Grinbergs. Viņš divas nedēļas mina pedāļus pa reljefainajiem ceļiem gar bezgala staistajiem fjordiem. Pavasarī Aivaram bija garš ceļojums pa Portugāli, kur pievārēti 1600 kilometri.Šis Aivaram nebija gadu iepriekš plānots ceļojums, kā tas parasti notiek, jo piedāvājums bija negaidīts. Turklāt šoreiz 20 nepazīstamu cilvēku grupā. Vienīgais paziņa bija velotūrisma organizācijas speciālists Andris Tālmanis, ar kuru pirms 13 gadiem Aivars ceļoja pa Norvēģiju ar autobusu. Tāpēc šoreiz puse no maršruta bija pazīstama. Protams, braucot ar velosipēdu, iespaidi ir daudz spilgtāki un grandiozāki nekā vērojot dabu caur autobusa logu un īsajās apstāšanās reizēs.Katram pēc spējāmŠis ceļojums bija padarīts vieglāks, jo velosipēdistu grupu pavadīja busiņš ar apkalpojošo personālu piecu cilvēku sastāvā, kuri arī dažkārt sēdās uz velosipēdiem. Tā bijā Tālmaņu ģimene. Busiņā bija guļammaisi, teltis, pārtika un dažāds veloinventārs tehnisko likstu novēršanai.Katru dienu kartē tika ievilkts krustiņš, kur meklējama nākamā nakšņošanas vieta. Ikviens pēc savām spējām izvēlējās, vai braukt individuāli, ar kādu kopā vai lielākā grupā. “Katrs varēja redzēt tik daudz, cik vien gribēja. Braucot pa dažādiem apkārtceļiem, protams, iespaidu ir vairāk. Kādam gadījās arī nomaldīties, taču pazudušais vienmēr tika sameklēts un nogādāts bāzes punktā,” atceras Aivars. Viņš divās nedēļās nobrauca 1200 kilometrus. Tie, kuri velosipēdu tūrē piedalījās pirmo reizi, bija ievērojami pieticīgāki ceļu izvēlē un čibināja pa galveno šoseju. Satiksme tur nav intensīva. Nakšņošana notika pašu uzslietās teltīs. “Kad pirms 13 gadiem ceļoju pa Norvēģiju, zināju, ka tur noteikti atgriezīšos. Atmiņas no pirmās reizes palikušas ļoti patīkamas. Šīs zemes skaistums patiesi priecē,” stāsta ceļotājs.Trijos naktī kāpelē kalnosCeļojums sākās no Tromsas, kur grupa nokļuva ar lidmašīnu. Tas ir aiz polārā loka. Izvēlētais maršruts faktiski veda tikai pa salām, kuras savienotas ar tiltiem. Dažu būvju garums sasniedz pat divus kilometrus. Ainavas ir pasakainas un vārdos grūti izstāstāmas. Jūlijs Norvēģijā ir siltākais laiks. Ziemeļos tūristi ierodas tikai trīs mēnešus gadā. Septembrī sākas aukstums un sniegputeņi.Temperatūru starpība ceļojumā bija ievērojama – no plus trijiem grādiem Tromsā līdz plus 27 Lofotu salās. Aivars bieži peldējās, taču viņam lielākās grūtības daudzās naktīs sagādāja aukstums. “Pats vien vainīgs, jo līdzņemšanai izvēlējos visplānāko guļammaisu. Varēju taču paņemt biezāko, kurā var gulēt pat sniegā. Arī īsās drēbes biju paņēmis par daudz, bet garākas – par maz,” atzīst Aivars.Ceļojuma laikā praktiski nebija nakts tumsas. Visu laiku gaišs. Trijos naktī nometnes tuvumā varēja pakāpelēt kalnos. Dažkārt Aivars vēroja saulrietu – saule ap pulksten diviem uz nepilnu stundu iegrima jūrā aiz klints, bet drīz vien atkal uzausa un tūlīt sākās rīts. Tiem, kuriem organisms neprasa daudz gulēt, šis bija ideāls variants dabas vērošanai. Visur kalnos vīdēja sniegs. “Pakāpjoties apmēram 500 metrus, daži aizkļuvām līdz sniegam un no akmeņiem salikām uzrakstu LATVIJA. Redzējām arī briežus un citas pie mums neierastas lietas,” stāsta ceļotājs. Interesants piedzīvojums bija tās vietas vērošana, kur satiekas siltās un aukstās straumes, vietas, kur vērojams paisums un bēgums. Informācijas centros ir norādīti laiki, kad šie ūdeņi visaktīvāk savā starpā cīnās – vienu brīdi ūdens tek uz vienu pusi, bet pēc īsa brīža jau atpakaļ. Šīs straumes no tilta vēro ļoti daudz tūristu. Iespaidīgs ir Malselvas ūdenskritums. Izrādās, ka Norvēģijā ir arī sava Venēcija (Henningsvāra), kur mājas būvētas uz pāļiem. Salu arhipelāga galā ir pilsētiņa, iespējams, ar visīsāko nosaukumu pasaulē. Tā ir A, kur burta augšgalā ir mazs aplītis. Norvēģija ir dārga zemeJautāts, cik šis pasākums izmaksāja katram braucējam, Aivars atzinās, ka, apaļās naudiņās rēķinot, iztērējis 500 latu. Sākumā iemaksājamā pamatsumma bija 360, taču par atsevišķiem pakalpojumiem, piemēram, ēšanu un divu prāmju izmantošanu bija papildu izdevumi. 50 latus ceļotājs iztērējis sīkām vajadzībām – alum un našķiem. Aivars atzīst, ka dzīvojis maksimāli ekonomiskā režīmā. Ūdeni nekur nevajadzēja pirkt, jo kalnu strautos tas ir izcili tīrs. Ceļotāji paši gatavoja brokastis un vakariņas. Aivaram bija piekodināts paņemt līdzi ģitāru, tāpēc vakaros pie ugunskura kopējās pasēdēšanās varēja arī uzziņģēt. Norvēģija ir dārga zeme. Puslitrs alus maksā līdz četriem latiem. Daudzās apdzīvotās vietās nav veikalu. Kafejnīcā puslitrs alus maksā sešus vai septiņus latus. Klaips maizes – vismaz trīs latus. Statoil ēstuvēs kafija maksā divus latus. Aivaram līdzi bija sava kafija un arī spirāle vārīšanai, tāpēc varēja pacienāt arī citus. Norvēģijā gandrīz katru kaut cik ievērojamu objektu īpašnieks cenšas pārvērst par muzeju, tādējādi labi nopelnot, jo ieejas biļete maksā no astoņiem līdz 16 latiem. “Nekā jau īpaša nav tajos motoru, leļļu vai zivju muzejos, kādi ir gandrīz katrā miestā, taču viss ir gaumīgi sakārtots,” uzskata riteņbraucējs.Latviešus atpazīst pēc sejasCeļotājs Norvēģijā bija laikā, kad tur notika terora akts (jauniešu slepkavošana). Par to vairāk zināja tie, kuri bieži sazinājās ar mājām. Citi šo notikumu redzēja atspoguļotu avīžu pirmajās lapās un televīzijā degvielas uzpildes stacijās. Bodo baznīcā ceļotāji redzēja milzu ziedu klājumus. Daži bija redzējuši iznesam zārkus no dievnama. Lielās pilsētās ceļotāji uzturējās gaužām maz.Riteņbraucēji satika arī dažus latviešus, kuri uz šo valsti devušies darba meklējumos. Viens no viņiem sacīja, ka visus latviešus nekļūdīgi spēj atpazīt pēc sejas.A. Grinbergs vēl nezina, kurp dosies nākamgad. Visticamāk, ka viņa ceļojumu pastāvīgie kolēģi riteņbraucēji kaut ko līdz pavasarim būs izdomājuši. Līdz tam krietni jāpastrādā, lai sapelnītu naudu nākamajam braucienam. Tāds ir 55 gadus vecā Aivara dzīvesveids un viens no viņa nozīmīgākajiem pašizpausmes veidiem.
